brīdī, kad mentāli nobriedu (lasi:pēc vasaras), vēsturi ar siržulauzēju glīti pārlocīt četrās daļās un nolikt grāmatuplauktā starp citām vēsturēm, esmu satikusi viņu nejauši, neplānoti un absolūti pārsteigta jau otro reizi mazāk kā mēneša laikā. pirmo reizi tikko atbraucu no Parīzes. neilgi pēc tam atejot no pēc-pārsteiguma efekta, nospriedu, ka šis atkal ir kopā ar bijušo freileni ("reanimēt līķi", kā to sauc L.), vispirms noskurinājos, pēc tam nospriedu "ai nu lai jau" (ja jau tā, tad nu tiešam galīgi viss garām, jo līķu reanimēšanai neticu un cilvēkus, kuri to piekopj, īsti nesaprotu), pārlocīju un iestumu plauktā. Un tik pat ātri tas viss no tā plaukta izgāzās, jo nu.. vēlreiz satiku. Muskatiera ūsam, salmu platmali, rūtainā tvīda uzvalkā, gandrīz nogāzos (acis uz kātiem). E. teica, ka man acis palielinājās 6 reizes, kad es viņu ieraudzīju. nāk klāt, bučo skauj un mīlē tā kā nākas (un arī pirmo 20 minūšu laikā skaidrs, ka ar līķu reanimēšanu nenodarbojas, fūū).
Īstāku švītu neesmu redzējusi. Īsts Mikija kopija (Fight Club). Mīlē tā, ka pēc tam nedēļu zils gar acīm metās un jāģībst, kad atmiņu bildītes skrien garām. Un pretēji parastajai iemīlēšanās eiforijai, katru reizi paliek labāk un labāk, tā nu es stāvu un virpinu to pārlocīto lapu rokās, kas būtu jādara arī nav skaidrs, jo likt krūšu kabatiņā ar nav prāta darbs.
Tikmēr kamēr te "idloju" par tēmu un strādāju kā zvērs jaunajā darbā (jā, man riktīgi griež) skaļi klausos Shantel-Disco boy un gribu skaļi kliedzot novēlēt savām mīļajām sievietēm, neatkarīgi no tā, kādā attiecību statusā viņas atrodas, novēlēt šitādu švītu, kurš šitik kārtīgi p**.

(atvainojos par valodu)