Pirms nedēļas, pēc mājas ballītes pa taisno 7ņos no rīta devos uz lidlauku. Man bija strelka ar Papā Milānā. Brīnišķīgas brīvdienas turpinājās pēc brīnišķīgās piektdienas balles, kurā mēs trijatā (no kādiem 15) iztukšojām pusotru litru limončello, vienkārši, because it can. Dzērām pa dienu šardonē, bet vakarus nobeidzām ar limončello. Protams, ka arī frutti di mare, dželāto, tutti fruti, prego un parējais bija augstā līmenī. Pēc 23 gadu neesamības, man ir ļoti labas attiecības ar tēvu ( par ko es mūžam būšu parādā J.) Kamēr viņš mazliet šķelmīgi gribēja no manis kaut kādu info izdabūt par J., tikmēr viņš pastāstīja par savu salauzto sirdi, mīlestību, divu mēnešu vājprātu. Es viņu mierināju, komplimentēju par jauno tetovējumu, smējos un teicu, ka gan jau mums abiem viss būs labi. Viņš tikai ļoti apbrīnoja kā es tā varu un smējās, jo pirmo reizi kādā no mūsu minītūrēm, viesmīļi deva nogaršot vīnu man pirmajai un teikt galavārdu.
Kaut kur tur pa vidu runa bija par Lielo Getsbiju, un viņš pavēstīja ka Fitzdžeralda (kā būu pareizi jāŗaksta - nezinu) darbus esot krustu šķēsu pārlasījis, jo bakalaura darbu rakstīja par viņu un nevienu citu. Forši, vai ne?
Manī pamodās tāds maigums pret viņu, viņa vientulību un pārdzīvojumiem.
Katram mums tā vientulība ir tāda kāda viņa ir. Brīžiem viņas nav, bet kad viņa ir, tā iepliķē ar sīkstām rīkstītēm kailķermeņus. Paliek jau paliek jau tas rētas, kuras nevar tik ātri aizmirst.