Te nu es esmu. Kolēģis uzdāvināja novēlotu dāvanu pagājušonedēļ. Grāmatu holandiski (tā viņas man krājās plauktā). Vakar atvēru un tikko pabeidzu lasīt sēžot Dudokā un ēdod ābolkūku, izraudājos pa ceļam vairākas reizes (grāmata par "veiksmīgu vīrieti spēka gados, kurš tiek konfrontēts ar sievas terminālo vēzi"). Redz kā, man likās ka lasīšana arpus A. lauciņa ir kaut kas tāds, kas ir nerimdināmi zudis, ā reče, nekā nebija, bam!
Tā nu es braucu lēnām tālāk, hoho