Biju aizšāvusi uz vienu dienu uz Milānu (ne nu izklausās pēc totāla šopera teksta), lai satiktu savu Radītāju. Radītājs aizveda mani uz La Scala operu. Es tur tā pasēdēju, paklausījos un pasmīkņāju. Tur tikai vairumā krievi un citu tautību iedzīvotāji(krievi, kuri negrib satikt citus krievus un izliekas, ka nav krievi). Itāļu ta pavisam mazliet. Nebūšu tā smalkā auss, kas detalizeti pateiks atšķirību starp LV operu un to itāļu iestādi. Nu jā, biļešu cenas ievērojami atšķiras. Kad iešķolēju ka viena biļete maksāja 300 eiro, mani sāka raut žagas. Tas tāpēc, ka es nemāku īsti novēŗtēt tādas lietas. Man tika arī Pradas saulesbrilles. Es tur tā stāveju un blenzu kā uz sāļezeru kristālu, kur es ar tādam - ne somā iemest ne ko. ņemot vērā manu nesaudzīgo un vienaldzīgo attieksmi pret drēbem/matēriju un dārgam lietām, esmu sevi jau sen atzinusi par neefektīvu tādu lietu lietošanā. Un man nav nekāds iekšējais kiks no zīmoliem, mersedesiem, kabrioletiem, aimakiem un citiem sūdiem. Esmu norakstīts patērētājs.