Pirmdien pievakarē bibliotēkā ieradās trīs glīti salaizīti casual hipsteri tā ap 26 no Boer & Croon. Teicas pārstāvēt young executives. Divi vīri rayban brillēs, mazliet nekārtīgu frīzūru, auduma biksēs tā uz augumu, gaiši krekli, krāsas saskaņotas, žaketes uz rokas, kurpes-ādas, dominēja zilās un sinepju krāsas. Meitene bija meiteņu variantā, ar melnām slim biksītēm un augstpapēžu kurpēm, glītu pieguļošu strīpainu blūzi un izceltām aproču pogām. Vīri bija diezgan entuziastiski, aktīvi komunicēja, ļoti profesionāli žestikulēja, kamer meitenei, šķietami, bija mazliet slinkums skaisti virināt muti un viņa sēdēja glītā pozā aiz šiem uz mīkstas taburetes, pieliekusies uz priekšu, platām kājām, nu tā lai visas līnijas smuki var apskatīt. Prezentācija bija pārliecinoša un man kā ekonomikas nesajūsminātai personai beidzot bija skaidrs pēc šiem tipāžiem, kādēļ man vairāki ne-stulbi cilvēki kādu piekto gadu pēc kārtas borē, ka man bija jāstudē komunikācijas (jāvada projekti). Bet stāsts ir par to, ka es pieķēru meiteni vērojam abu gaiļu dibenus, kamēr šie tur baleta cienīgā stājā dreifēja turp un atpakaļ gar Led ekrānu. Tā kā meitene tīri smuka un varēja noprast, ka ne pirmo reizi tiek uzvesta šī duo-izrādīte, tā es uz viņu tur skatījos un hop, viņa pēkšņi novērsās no dibeniem un paskatījās uz mani un sirsnīgi pasmaidīja. Tā nu mēs sasmaidījāmies klusi vienojoties, ka skaisti runāt tomēr ir talants, kurš ne kuram katram piemīt.