Liekas tik ierasti un reizē tik neierasti,tas liek paklupt un atkal nokrist, bet tad atkal piecelties, apjukt, pakrist piecelties.
Gribu palūkoties caur periskopu, bet ne palūkoties aiz stūra bet palūkoties uz apkārtējo - visu.
Paslēpties aiz stūra un lūrēt trubā kas notiek apkārt, paslēpties, lai neviens neredz. Nu jā atkal visādas dumās domas, mēģināšāna aizbēgt no turienes, pat uz ko acis īsti aizvērt nevar.
Sēžu, nē, peldu virsu smaga skaistuma dūmu mākoņa, ietinusies biezā segā un mēģinu nesaklausīt, nesaskatīt to, kas notiek ārpus manis.
Neiznāk- skaņa nāk caur segu, segai redz cauri, cik muļķīgi vienkārši un patiesi.