vakar briesmīgi vajadzēja uzlādēt telefonu. nebija jau lādētāja. tik briesmīgi, ka braucot garam imantai atcerējos par I. Aizbraucu līdz viņa mājai un mānīgi palūrēju gar terasi, kur redzēju divus riteņus - aa yē, skaidrs, nevienu negribu aizvainot un aizbraucu pēc elektrības uz tējnīcu. Nepagāja ne 10 minūtes, kad I. pats ienāca (ņemot vēra to, ka es tur mēdzu tagad būt vienreiz divās nedēļās).
Paēdām mājās pie manis rīsiņus un uzspēlējām baģiku kongresa parkā melnā naktī. Pie ūdens strūklakas domīgi par politiku.
Es paliku domīga.
Nekāda aizvainojuma un nekā personīga.
Kaut kas tur ir, tik es nevaru saprast kas.
Zelta pavedien starp acīm