vakar pastaigājāmies līdz latgalītei un pēc tam līdz vecrīgai pēc jaunām, siltām, rakstainām zeķēm (nopirkām tādas krēmīgi baltas, ar pelēkiem un kafija+piens kaķīšiem), seja salst, bet žoklis ieklemmējies smaidā pa visu seju, pēc tam sāpēja, nu mazliet.
plus pēdējās dienas visu laiku jau te burbuļo apkārt tās domas par vasaru, no dažādiem avotiem. man tas asociējas ar saulīti, izieztiem, akcentētiem smaidiņiem un ķiķināšanu, žužiku (zilo mašīnīti), lakatiņu ap kaklu ieraduma pēc, saulesbrillēm, vīraki zobos, pliki stilbi...