Butaforija.
Jā.. Viņa atnāk mājas.. nogurusi, visu dienu strādājusi. Un dažreiz viņa visu izliek uz manis, es paciešu, jo pazīstu savu māti, zinu, ka neko ļaunu man nekad nav vēlējusi un nevēlēs, bet dažreiz tas tik ļoti nogurdina liekas tūlīt sprāgs vaļā viss uzņemtais. Jā, jā viņas nav kam citam to teikt, kam izlikt sevi, es to saprotu. Bet tomēr dažreiz, kad es esmu tiešām līdz nāvei pārgurusi, un nespējīga cilvēciski kaut ko izdarīt, es to izdarīšu rīt. Viņa atnāk un sākās butaforijas un perifērijas, ka es neko absolūti nedarot.. etc. Pilnīga utopija! Un es guļu pagriezusies uz sāna, uznāk lielā, tik ļoti lielā grūtsirdība, jo zinu, ka daru daudz. Ļoti. Pat dažreiz līdz asarām, un tad viņa pienāk klāt un saka :" Piedod, es tā tiešām nedomāju !" Jā, es zinu, bet lūdzu nevajag to tad arī teikt. Es tiešam negribu to dzirdēt. Varbūt tomēr labāk sāc izlikt sevi, bet pirms padomā kā.