ja nu reiz tā pavisam godīgi, tad es varētu skaļi iešķaudīt kādam ausīs, cik tomēr pasaule ir dīvaini iekārtota, man pavisam nesaprotami.
Es pati sev jautāju - vai tad cilvēki nealkst tādu vārdu, patiesu pateiktu, ka, lūk, tu esi mainījis manu dzīves uztveri (dzīvi viens otram jau mēs mainām ik pa bišķim katru dienu), tu esi tas, kurš man atvēra kautkad durtiņas, un tagad, pēc gadiem diviem, tu es tur jau pavisam tālākajos labirintos iezadzies, iekļuvis varbūt tev pašam nezinot, pašam absolūti neapzinoties situāciju un savu esamību manā apziņā, grandiozajā procesā, kurā tu esi klāt - manā uztveres izmainīšanā!
lūk, man tā filozofējot, es pati sev atbildu - mēmi plātot rokas - nekā jau nesanāk. es jau tā pateikt nevarētu, man uzreiz biksiņas no domas vien ir pilnas, es jau pasaku visādi citādi, maziem solīšiem un īsti nemaz nezinu vai tur kaut kur kādreiz varētu būt piepildījums..
tā vietā, lai turpinātu filozofēt, es varētu vienīgi nopirkt pudeli sarkanvīna, ko varētu kopīgi iztukšot, pasmieties par dzīves pagaidīgo nejēdzību un varbūt mazos apmēros mēs šitā pasvinētu dzīvi. ziniet, tā pa bišķim, paši klusībā viens ar otru neapzināti vienojoties, ka izklaidēsim viens otru šajā pastāvošajā bezjēdzībā.
vismaz tik ilgi, kamēr viens otru varēsim sasniegt. nejauši.