katru reizi, kad es kontrolēju situāciju man, protams, parāda, ka es neko nekontrolēju - piespēlējot situācijas, kurās norauj galvu. par to nav vērts pārliecināties, tā vienkārši ir, tur augšā jau ar tevi neņemsies kā ar bēbi. tā ir rulete - melns vai sarkans. tāpēc es pasmīnu par tiem kundziņiem, ar kokainajām pakaļām (deduktivitāte nav slikta lieta, bet jāatcerās par gaišajām galvām), kuri sāk dižoties kā pāvi - ka viņiem jau viss ir labi un ka viņi jau kontrolē situāciju, es labāk paklusēšu un netiekšu - go to hell - būtu priecājušies, ka viņiem vispār vēl ir palicis kāds , kas to jautā. man gribas pateikt viņiem tieši sejā - neiziez krūtis, nebūtu tik tālu nemaz ticis, ja es nebūtu ļāvusi. jo (YO!), es taču esmu ar sauli uz muguras, kurš ir ar mani - veiksmi dubultā un nebaidās no nekā, bet man patīk tā sajūta, ka viņi neapzinās, ka tikko es atiešu malā, tā viņiem kāds paliks padeni. un iežausies ar seju tieši dubļos. manā priekšā. un viņiem paveiksies, ja es pasmiešos un iedošu roku otrai reizei. jo es jau tā daru tikai ar izredzētajiem puikām