salīmēju pirkstus ar superlīmi un vislaik kasu tādēļ, jo dikti jocīga sajūta,
22 autobusa maršrutā visi strādājošie konduktori ir ar baigi stiprajiem mātīšu nerviem, tas jāsaka gan, un tik drāž cilvēkus par pietiekama un nepietiekama (divu biļešu cienīga vai necienīga) kofera izmēra dēļ.
joprojām cienu bumbiņu tēju, mēģinu izpatik dienām ar krāsām, plānoju mazliet visu, ko gribētos izdarīt
un mēģināju atcerēties, ko un ar ko es pavadīju jauno gadu. tikai pēc 10 minūšu sašpringtas domāšanas atcerējos štutgarti un mafijas pasākumu, funny life, ha
neko nejēdzu no programmēšanas un neapmeklēju fizkas buduāru zeļļu ielā
love me tender