šodien mani ar ātrumu 260 kilometri stundā aizveda uz stradiņiem no iecavas melnā rītā uz pāris stundām, iešpricēja tādu sūdiņu (jo pa barības traktu viss tika spītīgi stumts ārā), ka es biju tik laimīga, tik laimīga, joprojām esmu, kaut arī vemt gribās visulaiku, nepārtraukti. samelojos dakteriem (un tomēr diaganozi man arī iedalīja).
nepastāstiju kādā tunķī es biju piektdien un cik daudz zaļā es sapīpējos. sēņot tomēr bijām. ērci arī tikko atradu. nu labi, ko es te daudz, nosprāgusi vēl neesmu, jo ābola lieluma potīte, kura pārdejojusi jēgu un nejūtīga kā zutis tika reanimēta nākošajā rītā.