Lūdzu, aiznes mani kaut kur prom, kur varu šūpoties koka būves klusajās skavās un just sevi kā gaisa strāvu, kā vējpūsmu, kas slīd pāri zālei un iepazīstas ar tieši to stiebru, un aizmirst visus vārdus...

Vai tu vari mani pārliet zeltotā zvanā, kas varētu lēnām sasilt zemajā saulē

un just sev uz sāna to sauli.

Būt zvanam, kas turpina šūpoties starp tavām plaukstām.