kaut kādā mērā skatoties fotogrāfijās, kuras pilnīgi mani neskar, vismaz ne tajā mirklī, kad tās ir uzņemtas. skatoties uz cilvēkiem, kuri mani nepazīst, kurus varbūt nepazīstu, varbūt ar kuriem es neesmu nemaz runājusi, vai arī.. Nu arī kaut kā līdzīgi - līdz galam nesaskaroties, un arī tuvākas fotogrāfijas - tās, kuras ar pirkstu galiem aizskart un pieskart, vienmēr nepareizi veidojas priekšstats, ka tajās bildēs ir daļa manis - vismaz manas apziņas, esot klāt kaut vai tagad, kad viņas pēta.
vispār kaut kādā mērā nonāku okeāna pludmalē, kur nav smilšu, bet krāsainu stikliņu, flīžu fragmentu un koraļļu klājumu.