īēēelpo -
Man liekas, ja mani varētu attēlot divās personās, tad pašlaik mēs te abas sēdētu uz koka soliem. Es uzmanīgi pētītu to sameklēto bildīti, tieši tādu, tikai lai tās mazās mājiņas no augšas redzētu, bet ne pietiekami lielu, lai saprastu, ka pagalmā aug koki. Un otra es noņemtu cepurīti un pabikstītu mani ar elkoni - "re kur, atradi!" Nu protams te var arī iedomāties, kā daļa no manis nokrīt no krēsla vai arī vienkārši ilgi skatās. nu tiešām ilgi. bet kā ūdens es izšķīdīšu, tad, kad aizbraukšu tur.
protams, kādam jau būtu noteikti kaut kas iebilstams, jo tā vietā, lai es saņemtos "būt mazliet tuvāk savam izvirzītajam mērķim", kā saka mani viedie skolas pasniedzēji, tā vietā, lai es beidzot piesēstos un uzrakstītu pāris rindkopas vācu valodā cilvēkiem, ar kuriem vajadzēs mēģināt sadarboties, es pētu kartes, es pētu bildītes, kuras var būt tik pat maldīgas, kā tās mazās mājiņas iekš to` bildīš`.
Turklāt, laikam (nē, visdrīzāk!) es to daru bezjēdzīgi un neredzīgi stulbi, jo gluži vienkārši.. tam (ak es saldā, ak es nekrietnā! vēljoprojām domāju lai-kam) nav jēgas.
Bet laikam es māku kaut kam piešķirt jēgu. Nu - vismaz mans kaķis, kuram paredzēja kaķu AIDS paveida slimību, ar vēdera uzpūšanos un lēnu, mokošu nāvi, manā dzīvoklī jūtas kā paradīzē. Lūk to sauc par atgriešanos!
Uz bāra krēsliem guļ kā maziņais, lien azotē, guļ uz vēdera un - kas ir traki labi - ļoti, ļoti silda.
jo paliek ar-vien aukstāks.