Kad izlien braucošā autobusā uz jumta un fotogrāfē to ceļu, kas paliek atpakaļ, vai arī kad uz pilnīgi atvērtu lūku met priekšmetus, gaiss izrauj to visu ārā.
Un es tik ļoti gribu, lai tad, kad mani uzraus augšā, lai tad jau man būtu vienalga, tik ļoti, kas es neraudāšu par visu to.. kas te man ir.
Jo man liekas viss ir tik viltots un nepatiess, cik vien var būt.

"Sniegogā'" dzirdēju kā tētis prasīja savai mazajai meitiņai, kāpēc viņa tik kašķīga, laikam jau uz miegu to velkot. Meitene protams atbildēja, ka nē.
Un tad es domāju varbūt arī man vajag miegu. Daudz, Daudz tā dziļā miega, lai paiet laiks.Arī ar grāmatām un sajūtām.
Un lai pamostos, un būtu skats blāvāks kā uz paģirām. Tā uz dzīvi.
Tā es aizmigšu bez jums. Lai gulētu gadu un pamostos.