Meklējot, kur ir kāda papīrkartona mapīte - dzeltenā vai oranžā, es atradu tikai dzelteno, kas jau bija mazliet ieplīsusi.
Atverot papīti un ieraugot, kas tur ir iekšā (es to nezināju, pirms tagad vēru viņu vaļā), īstenībā es atvēru visu savu apziņu lielo mapi un atradu zem-mapīti ar nosaukumu "Attiecības ar sevi vasarā" un izmetot to mapīti ārā no rokām, no prāta izbira sīki sāpju stikliņi, pirkstus nācās pie deniņiem spiest, acis aizvērt un teikt sev - Tā nav bijis.
Pa īstam nē.

Simbols, par kura esamību zin maz cilvēku, par kura nozīmi zin pavisam maz cilvēku, un kuru izmantoju tikai es.
Un 3 vārdi (ne jau standartīgie- Es tevi mīlu - tik naivi banāla es nebiju toreiz), kuru dēļ, iespējams, tieši tagad es esmu tāda, kāda es esmu.
Šausmīgi šaustoši saistoši.