Piektdien iebraucot Cēsīs "pa ceļam"
sastapām turkus, kurī pūta trubās, žvadzināja zvaniņus, skaļi dziedāja un sita ar kājām. (mēs protams dejojām)
Sestdienu izslēdzam no atmiņas, un svētdiena ir pilna zemainu kartupeļu, smiltīm, kuras put acīs un mutē, aizsērina degunu.
Un vēl - ar mammu, kura beidzot beidz ballēties un atbrauc, atvedod daudz, daudz, daudz tējiņu.
"Un tas jau vēl nav viss!" viņa teic un paziņo, ka tūlīt ņems Kārlīti azotē un brauks uz Horvātiju.