Sēdēju uz zaļi krāsota soliņa, kājas nevar pakustināt, jūties tā, it kā paej zem ūdens un izturi to laiku bez elpas līdz pilnīgam galam, un tā sajuta, tāāāā sajūta, kad vajag ieelpot, bet nav, nav, nav.
Acis saiet uz augšu, visi jutekļi satek vienā punktā, kā piramīdā, izskaitļots, tieši pieres čakrā.
Ne vairāk par desmit sekundēm. Ne vairāk.
Pēc tam nokrīti, uzsvempies uz tā soliņa atpakaļ, nopurini domas, sēdi, šūpo kājas, elpo, elpo, galvenais elpo vēju.

Tagad var redzēt, ka kāds te dzīvo. Tas ir - var redzēt, ka es te dzīvoju.
Visi par to priecīgi, neskatoties, ka ir nekārtība un viss ir izmētāts šķērsam.
Patīk, ja es te esmu.