No rīta var sasmaržot rudeni, pilnīgi noteikti. Garaiņi arī ceļas augšā tā, it kā tuvumā sasvīduši zirgi skrietu.
Bet es šodien par citu. Šodien pilnīgi noteikti gāju vecmammai uz veikalu pēc sērkociņu iepakojuma, lasīju grāmatu un neskrēju zem mašīnām. Sērkociņi kā jau tādi nabadziiņi, saguluši savos koka zārciņos.
Cik sērkociņu var uztaisīt no viena liela apses koka? Kas ir?
Sērkociņi bez galvas ir nederīgi. Koks bez galotnes arīdzan nepilda savas funkcijas. Cilvēks bez galvas (tieši fiziski-burtiskajā aspektā) arī ir nederīgs. Out of order, damaged, broken, saki kā gribi.
Sēkociņu salaužot uz pusēm aidedzināt to ir iespējams. Koku salaužot uz pusēm, ap stumbru/celmu sāk augt krūmveida atvases - mazās apses, liepas, egles. Egļu mežs ar šķībām eglēm.
Teorētiski cilvēks īsti uz pusēm nevar pārlūst, tāpēc lietderīgi likt tādu terminu kā izvarošana. Nu sievietes vai vīrieša, tas lielu lomu nespēlē ( bet padomājies - cik tad latviešiem ir koku - vīriešu? ozols - kurš tad var iedomāties pārlūzušu ozolu? Osis? Tas jau arī liels un stiprs.. Bērzs? Tādos baltos uzsvārčos maigiem zariņiem, pēc geja izskatās, bet sievietes? egles, apses, priedes..)
Aizejot pēc sērkociņiem ar 11 minūtēm acu priekšā, es secinu, ka sērkociņus ražo dzīvus, taisnus, neizvarotus, bet jau saguldītus zārciņos, nolemtus palikt bez galvas.
Briesmīgs liktenis.