šņabi ar sambu nav ko dzert
Ja cilvēki mani parasti sauc par veiksminieci, un es jau nemaz nesaku, ka tā nav, tad šodien ir bijusi mana neveiksmīgākā diena dzīvē.

Viss sākās (kam gan nav sakara ar neveiksmīgāko dienu kā tādu), vakar naktī, kad es pirmo reizi dzīvē apdzēros tāāāā, ka mani vajadzēja turēt, nolikt gulēt un uzlīmēt plāksteri uz deguna.
Nu tas viss sākās, ka es nokritu uz klona un ļoti, ļoti sasitu celi. Man ir sasists celis.
Protams rīta pašsajūta pamostoties nav īpaši laba.
Braucot ar riteni kalnā, un dzerot ūdeni es pēkšņi nokritu uz sāna un nenormāli noskrāpēju to pašu saceļoto kāju, vārtījos pa zemi, kliedzu un raudāju, jo ļoti, ļoti sāpēja. Asaras sprāga uz visām pusēm, jo tiešām jau tad sajutos ļoti neveikla un bezspēcīga.
Nākošais etaps - taisot pusdienas uz manis uzleca skapītis (īstenībā skapis, jo viens vīrietis pat viņu nevar pacelt vienatnē), skapis no sienas, kurš pilns ar stikla burkām, un es tik ļoti nobijos no tās stikla plīšanas skaņas, protams ļoti sagriezu plikās kājas un neizpratnē nevarēju saprast, ko man darīt.
Un galu galā es tiku ar visām drēbēm iemesta ūdenī, par ko es īstenībā nekādā gadījumā normālā diena (veiksmīgā dienā) nebūtu nepriecīga un nelaimīga, bet iemesta viena upītē ar drēbēm es apvainojos, jo vainīgais pats nenāca ūdenī.
Sapūcējos un protams mazliet sastrīdējos, secināju, ka šī ir ļoti nelaba diena.
NU ja, elektrības arī visu dienu tur nebija.
Un tāpēc es biju laimīga, kad atbraucu mājās un sev teicu - šodien no mājas vairāk nekur es neiziešu.
tā lūk