par nākotni
Visiem saku, ka esmu slima, neesmu mājās, mistiskās vietās esmu un visu, visu pārējo.
Patiesībā, patiesība ir ļoti skumja - vilcienos sāk slēgt salona apgaismojumu, kas atgādina par ziemas tuvošanos.
Ārā ātri paliek tumšs un no tā es apmulstu, jo nepamanīju, kā tas ir noticis - stāvu ārā un nesaprotu, kā, kā viss atkal var tā sanākt.
Arī guļot ar seju pretī debesīm (es sāku gulēt tad, kad ārā, vakara pusē spīdēja saule, un tikai atsevišķi mākoņi spēja atmiegt acis), es varu būt visur, tikai ne Rīgā. Un tā es gulēju tālu prom, miedzu acis, un atkal, atkal iekritu citās vietās, citos posmos.
Un vēl - vēl es atkal sāku ļoti aizdomāties, aizdomāties tā, ka ar baltmaizes šķēli mēģinu aizvērt aveņu zaptsburciņu ( nu nav jau gluži kā kafijas cukura bēršana uz omletes / pika :) )

Tur, tur laiks neiet. Tu esi te, un tagad. Un tieši tas ļauj gulēt pat par vairāk nekā 5 minūtēm ilgāk.