Attiecīgie meldiji atsauc atmiņā ziemu.
Rītus, kad izejot no mājas apkārt valda tumsa, vakarus, kad atnāc mājās tumsā.
Un vienmēr mājās spīdēja orandžā lampiņa, kamēr es te biju.
Tumšus, aukstus vakarus, kad cauri alejai ejot tiki apslēpts apkārtējo acīm,
kad gāju pa ielu un ļoti sniga, ļoti.
Kad ģitāras pār pleciem pārmetuši gājām uz trolejbusiem..
Karstas naktis pasākumos, no kuriem izejot uz rīta pusi, bija tik ļoti auksti ārā.
Dūraiņus, kurus vienmēr varēja pie manis vairumā atrast.
Milzīgos lakatus, kuros es parasti tinos.
Aukstumu istabā.
Cilvēkus