Kad skan skaistās ārijas, ar augstām un ļoti skumjām sieviešu balsīm, man jāaizver acis un jālaiž tās skaņas caur visu galvu, sākot ar deniņiem. Un tad man sanāk saraukt pieri un ļoti uzmanīgi izjust. Un tad man trīss sejas vaibsti..
Es arī šodien ļoti uzmanīgi lecu pāri peļķēm, lai parādītu, ka nav man dūšas samīt slapjumu.
Cilvēki apkārt ir pārāk nevērīgi.

Un, jā. Man saka, ka man tagad esot tā kā īsts lodes caurums kājā, es saku - jā, jā. Baigi pievilina acis. Es nevērīgi knibinos starp lieliem kokiem.
Es riju cilvēkus, bet nedrīkstu to darīt, nedrīkstu. Bet man tik ļoti gribās un vajag tajos mirkļos, ka nevaru savādāk. Un impulss kā pulss, tuk, tuk, tuk..

Un vēl es nekad nedzirdu vārdus, kad vajag.
Slīd gar ausīm.
Ja negribu.