Dažreiz es māku mest sajūtas ārā pa visām čakrām.
Un tad ar lielu spēku sist un mest pret sienām, es māku arī tā. Un mazos krūmiņos mēdzu sakārt mazas krāsainas lentītes. Bantītes - orientierus, lai tas, kas man seko, zin pa kurām sajūtām mīdīties.
Bet nevar jau tā nomīdīt, nepanāk mani.
Man sanāk skriet un raustīties un bantītes nekārtīgi piesiet.
Tad viņas zemē guļ, līdz kāds paceļ un meklē īpašnieku. Manas bantītes ar maniem mezgliņiem.

Un man tagad ir stikla akmentiņš ar baltu elpu. Onkulis tramvajā atdeva man savu laimi.