..tā meitene dzīvo pat netālu no manis
Pa augšējām skapja durvīm man uzkrita dzeltenās pirkstiņčības, netīras, netīras. Uz čībiņām ķiršu krāsa, un es smējos atcerēdamās kā mēs Burtniekos krāsojām.
Jā, pika, jau nedēļu Tev taisos teikt - Rīgā ir Tavējais , Arsenāls. Tagad gan Viņam vārds ir Akonto. Viņš joprojām baidās, kad Viņam aiztiek ausis, un ar viņu nekas nav darīts. Es jau Indrai teicu, ka Tev viņš patika. VIņš stāv tur, kur Valdo stāvēja.

_______________________________________________________________________________________________


Es aizgāju uz veikalu, tik pat šmulīga, notaisījusies, nosmērējusies, kā atbraucu. Ar plikām kājām.
Un tur es ieraudzījo Zaļo meiteni, es stāvēju un iekšēji plātiju rokas. Tagad es saprotu, kāpēc Viņa ir nākošā pēc manis. Tāpēc ka Viņa ir tik.. tik, tik ļoti līdzīga man. Visā.
Un tad es ātri aizslēpos aiz ūdens pudelēm.


_____________________________________________________________________________________________



Mēs izmazgājām lielos logus. Kokiem aiz loga jau ir ļoti, ļoti zaļi saplaukušas lapas.