Es nešķiroju kad vajag un kad gribās. Es mēģinu darīt abus. Un Ja man starp kaut ko jāizvēlās, tad es neizvēlos, bet paņemu abus. Dažreiz tā nevar, ne vienmēr ir zelta vidusceļs, bet tad es daru to, ko saka sirds. Es vados pēc sirds, jo es esmu maza, Tu vadies pēc prāta, jo Tu esi liels. Man ir vairāk emociju nekā Tev. Un mana pasaule ir daudz spilgtāka nekā Tev(nu.. loģiski secinot)
Es nekad arī neesmu mēģinājusi saprast - ja nav, tad nav. Man prieks, ka Tu apzinies, ka viss reiz beidzas, ka Tu esi jaunas teorijas atklājējs - KA VISS REIZ BEIDZAS, bet man ir apziņa, ka viss jebkurā brīdi var beigties arī ne savu dabisko ceļu iedams. Un es nemāku mierīgi gaidīt - tā nu reiz ir.

Un starpcitu, kaut kad Tu man atsūtiju ļoti garu īsziņu. Un, ja es būtu bijusi Latvijā, es būtu pie Tevis gājusi. Un es vēl pēc Marokas gribēju prasīt, kas un kā, bet Tava lieliskā viszinošā attieksme kārtējo reizi mani pārliecināja, ka labāk nevajag vispār iesaistīties kaut kādas sarunās ar Tevi. Vienkārši ar savu attieksmi Tu parādi (vismaz ar to attieksmi, kuru Tu mēģini paust žurnālā), ka satiekot Tevi, Tu atkal mēģinātu paust savu un tikai savu viszinošo viedokli, un tā kā mans viedoklis arī dažreiz ir, un būs atšķirīgs no Tavējā, tad es nebūtu iueinteresēta klausīties tikai Tavā demaģoģijā.
Bet es bieži tomēr iedomājus - "a ja nu tomēr nē, moš jāmēģina tomēr satikties pēc ilgiem laikiem"
bet nē, kārtējo reizi apstiprinās, ka Tu gribi nolikt sevi cietēja lomā, pārādot man atriebības(cik muļķīgi) žestus, bet tā kā es pret Tevi neko negatīvu nejūtu, tad man parasti ir diezgan smieklīgi.
Padomā par to