ja katra elpa atkarīga no laika apstākļiem
Jau kuro dienu ārā līst lietus. Un jau kuro dienu es slimoju. Pārskatot drudžainas naktis, kurās rādās murgi un, kad ieslīgstu domu agonijā, liekas ka ir tik ļoti liels bezspēks, ka pat mazākā cauras sienas vēja pūsma nodara vislielākās fiziskās sāpes.
Nezinu. Nē - tagad zinu, bet nejūtu. Atceros kā naktīs nekustīgi guļu un viss sāp. Un nekontrolētas asaras līst no aizvērtām acīm un tu spēj tikai lūgties - lai nesāp, lai nesāp.
Sāku ķepuroties ārā. Redz, vairāk nesāp tik ļoti. Bet šķaudu ik pēc 3 sekundēm un dzeru kakao arīdzen. Un notievējusi es arī esmu. Un tikko fiziski sāc ķepuroties laukā, tā garīgi sāc slīkt lietū. Es domāju tā - cik es šeit dzīvoju tik manas gara spējas ir atkarīgas no laikapstākļiem. Savā istabā es nevaru paslēpties tumsā un nevaru paslēpties no vēja. Nevaru paslēpties no pelēkuma, kas dzen mani stūros un nelabumā. Žēl? Nē.

Pašlaik sļūkāju pidžammīga. Būšu lēdija ar kupliem svārkiem un volāniem piekrautiem apakšvārkiem, iespīlēta korsetē. Man būs glīša cepurīte un nederīgs zīda lietussargs. Tad es lietainās dienās iekāršos sava kunga elkonī un mēs staigāsim pa bruģainām ielām, apkārt līstot. Apkārt būs citi kungi un lēdijas tvīda uzvalkos un zīda kleitās (un cilindri...) . Jā, man būs gari satīna cimdi un iekāpjot kebā es viņus novilkšu lai ieslidināt savas nosalušās plaukstas citās - siltākās. Tā tas vienmēr ir bijis.


'Cause everything you are
(Is everything to me)
And everything inside of you
(Is all that I can see)
'Cause everything you are
(All my falling stars)
You're everything to everyone
And everyone to me

Ja man būtu pietiekoši daudz spēka lai paceltu monitoru ( pašlaik es pat to nevaru izdarīt, johaidī ), tad brīžos, kad man ir vientuļi (nu - piemēram tagad), es uzvilktu garus šortus, netīru kreklu un bikšturus, šnorējamas kurpes un nošķiebtu cepuri. Es skrietu, skrietu, ar akmeni izsistu kādu logu, nokliegtu tikai man nozīmīgus vārdus un skrietu tālāk. Un mestu es logos, kuri neko man nenozīmē.
Tā lūk laika apstākļi apzspiež mani..