Gulēju pabāzusi zem segas galvu, piespiedusi ceļus klāt vēderam un pusmiegā grauzu vecmāmiņas vafeles. Klusībā lādējos, ka kārtējo reizi man ir palaimējies saslimt tieši tad, kad tas itin nemaz nav vajadzīgs.
Drupačainā gultā guļ lācēns no pēcpusdienas un nu ir pamodies un gatavs skriet, dejot, darīt un ārdīties, kaut arī ar nevajadzīgi - sāpošiem muskuļiem un mazliet tizlām nekoordinētām kustībām. Visapkārt klusums un jādzer auksta bronhiālā tēja. Stīvums kaulos un sāpoša mugura prasās tikai pēc viena, bet pašlaik neīstenojama pasākuma, taāpēc jāķeras klāt nakts vingrošanai - atliek cerēt, ka sparīgi vēzējot rokas nenoslīdēšu garšļaukus!