Dažreiz man pietrūkst spēka. Vienkārši no laika ritējuma un rietošas saules, manī samazinās spīdeklīts līdz kritiskai robežai. Un tad pat man nav gribasspēka piespiest sevi runāt. Un es klusēju, un ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt. Tad es daudz domāju un arī ļoti saraustīti.
Tagad sāku domāt vai ar vienas pusgulētas nakts miegu pietiks, lai atgrieztos ritējuma miers un lēkāšanas manieres reizē.
Kad uznāk domas, ka nebūs vairāk spēka, tad laikam jāiet mazliet pagulēt - lai aizdzītu nelūgtās viešņas prom.
Redzi - tālāk jau itkā pēc visa, kas varēja un nevarēja būt iespējams, nebūs vieglāk. Jebkurā iepspējamajā variantā nebūs vieglāk, bet visjaukāk būs, ja tomēr kopā.

Necensties visu saprast līdz mielēm, dzīvoties un arī bez milzu priekiem dažreiz paskumjoties.
Varbūt arī tīri profilakses pēc, lai zinātu cik labi ir, ja ir.