Es vēl ilgi spītēšu (ticēšu?), ka sapņi nav sapņi ši nerealizējamā vārda pēc.
Jau pats vārds sapnis cilvēkos iedveš sajūtu - ne līdz galam, pārāk labi, neiespējami, skaisti, bez galējās iespējas.
Bet tam vārdam vienalga nav nozīmes pašam par sevi.
Es atkal vainošu katru individuālo uztveri.

Es atgāžos ar ķermeni, es atgāžu un pūšu neešos brubuļus, tādus, kas nereāli un netverami (nesapņaini gan). Es veidoju ar lūpām to formu, saturu, spīdumu un biolauka sfēras.
Un pēc pāraduma es tagad izeju laukā un apsēžos un jumta. Tikai ne šeit, ne šajā dimensijā un šaurumā