par skumjām
Kad vēl nepratu runāt, tad es klusēju, bet noteikti vienreiz es nodomāju :"Nu sveikas, mīļās, atradāt tomēr atkal mani? Es jau paspēju noilgoties pēc jums. Nu uzkavējieties vēl kādu labu brīsni!"
Tagad es jau protu runāt, bet nav vērts - viņas itin bieži atnāk nelūgtas. Nu vienkārši ieraduma pēc.
Tā - piesēžas man blakus un dažreiz arī kaut ko pastāsta. Reti kad.
Viņām nav jāstāsta, viņas visu zin.
Bet simpātiskas man liekās tās vienas - tās vienas, kuras tā klusām un mierīgi, vinās dažreiz liek raudāt, bet arī tā mierīgi, izjusti un patiesi. Un viņām arī neko nevajag no manis, tikai lai es pabūtu mazliet ar viņām.
Un tās pārējās - tās pārējas lai iet prom.
Un vienas lai paliek, ja grib.
Viens