Es esmu dzīvojos pa miera māju tālu(nosacīti) no Rīgas un mani ir pārņēmis baltais miers. TIk ļoti balts, kā sniegs dziļās, ieputinātas ziemās. Miers pēc kā es ilgojos dienās, kad kārtējo reizi atveru acis tumsā, lai atkal atgrieztos tikai tumsā..
Un es varu sēdēt uz vannas malas un mērcēt kājas ūdenī, kuram pievienots sāls ko var gan ēst, gan vannā bērt, es eiforiski smejos par nejocīgiem vārdiem, es eju ar Muskatu pa ziemotu ceļu, ielūztu appludinātas pļavas ledū, saslapinu kājas un smejos, cept šokolādiski-auziskos cepumus, ēst daudz mandarīnus un smaidīt, smaidīt, smaidīt.
Un galvenais ar vienu no mīļotajām dāmām(haha.. itkā viņu būtu daudz)
Un ir tik labi
Man patīk miers