Skrien. Skrien pa dubļiem, peļķēm, sniega atliekām, skrien prom. Skrien, nejūti kā pa kājām kāpj mitrums, kāpj drēgnums, skrien un neatskaties, nejūti ne savas kājas, ne vēsumu, ne tumsu un netīrību, kas mēģina piesūcināt ar sevi - tevi. Tu skrien, liekas kāds degošs kamols tevi tur iekšā dzen kā ar elektrisko ganu, baksta, tirdī, smejas, rēc. Tu aizver acis, aizspied ausis un skrien pavisam..
Bet tu skrēji, tagad jau tu bēdz, mēģini bēgt no sevis, nesanāk ?
Skrien un atceries jo redzi, kāpēc tu skrēji un tu apstājies, tu steidzies un..
Tās pašas līnijas.
Neviens nespēj izņemot mani viņas saprast. Un vēl tad, kad pastāstīju.
Gandrīz katrai sava nozīme.

Tikai tagad vajag tās sajūtas izkrāsot uz lapas, padarīt viņas dzīvas.
Es smejos.
Nevar būt, nevar būt..