Kaut arī aiziets uz-auss bija diezgan pavēlu/paagru (katram pēc paša saprašanas) tomēr tas neliedza sakarīgi atbildēt uz dažiem vārdiem, teikumiem, galu galā pamosties pirms gaisma aust un saņemt dāvanu.
Ziemassvētku dāvanu.
Vienkārši tam vairāk nav vārdu - tā dāvana ir vislabākā manā mūžā, vislabākā pasaulē, pirmoreiz man ir par kādu lietu tāda sajūsma, par kaut ko tik vienkārši ģeniālu, par tik jauku, mīļu un nepiebilstamu.
Tai sajūtai nav nosaukuma, vārdu arī ir par maz lai to aprakstītu.
Tas ir vairāk ar fantastiski, daudz daudz reižu.
Un tas viss sajūtu kopums - kā tu pidžammā, vēl īsti samiegojuma iespaidā stāvi, ieraugi un jau apmulsti, un vēl vairāk apmulsti, kad tev kaut ko tādu iespiež rokās ietītu mīļā, pūkainā, puķainā audumā, un tad vienkārši aizskrien, un tu paliec samulsis un stāvi vēl pāris minūtes uz vietas, līdz apjūc no tā, ko tu dari.

Un tā kā neesi īsti pamodies, ielien vēl siltā gultā, un attin un no izbrīna+sajūsmas+pārsteiguma+prieka+mīļuma sāc lidot, bet galu galā apmulsti, kad jau mēģini sameklēt trubu pa rokai, jo tev nav vārdu, ko teikt.
Nav.
Un aizmiedz ar šo brīnumu rokā un tad pamosties tā riktīgi ap 12, ķer rokās tuvāko trubu un zvani, spiedz, priecājies, lido.
Fantastiskuma fantastiskums, lai neteiktu vairāk!