Šodien bijām(bariņš entuziastu) bērnunamā.
Tepat netālu, tajā, kurā dzīvo mazi un pavisam mazi un ļoti, ļoti maziņi.
Un viņi to nesauc par bērnunamu. Viņi - tie vecie. Viņi saka - aprūpes centrs.
Es domāju līdzīgi - tie maziņie, pavisam mazie un mazie nesaprot, neapzinās, kas ir ģimene.
Visi kopā. Varbūt tāpēc tas nesaucās bērnunams.
Jā.

Vārdusakot - atvadījos no savas bērnības - saliku visu milzīgos maisos un aiznesu prom. Un tad, kad visi stiepās, visi (nebija vecāku par 4 gadiem) pēc tām mantiņām un piparkūkām un visi skatījās, gājām rotaļās, smējāmies līdzi, kad adījām vilkam zeķes, visi darījām tā, rāpojām vilcieniņa un vilkām meldiņu.
Un tajos brīžos, kad skatījies, bija tāda sajūta. Un kam gan, kāpēc viņus visus (Aivi, Aleksandru, Aiju utt.) tā atstāja.
Visi veseli, visiem viss kārtībā, cits mazliet biklāks, cits drošāks, bet visi alkst vienu.
Vismaz vienu cilvēku, kuru varētu iecelt mīļā statusā, vienu, tikai vienīgi viņam.
Vismaz tā.
Dīvainas sajūtas.

Biju jūrā ar Mīļo, Miegaino.
Izcili.
Es arī šūpojos apsalušās šūpolēs.
Fantastisch!

Tad es biju šur tur un tad biju vēl kaut kur.