Man nepatīk mosties naktīs no kāsēm un klepām, tā, lai vajag mesties pie loga, atvērt to, ielaist aukstus, vējainus baciļus savā kaktiņā, vienīgi tādēļ, lai varētu elpot. Normāli ieelpot un izelpot bez kārtējā krekšķa.
Man nepatīk būt ārsta (nostādu sevi priekšā faktam) bērnam. Jo viņi ir ellīgi debiliscējoši slimību lietā, arvienvārdsakot, pat ja ir pneimoniskas tieksmes, var sēdēt stundā un klausīties. Gabals neatkritīs ( toties kāda lieka plauša var izkrist no krūšukurvja?)
Un kādā jēgā iet uz turieni, kur tev ne tik kā no slimības, bet no domām vien rausta drudzis. It īpaši, ja ir pat attaisnojošs iemesls, tam, ka varētu tur arī neatrasties..
Vienalga, tevi agri vai vēlu kāds aizdzīs uz mājām, lai tu atkal varētu meklēt kaut kādu iemeslu tam, ka kāpēc var iet visur, pat uz treniņiem, bet ne uz izglītības iestādi ?
Nē, nē tā neiet.
Un arī līdzīgi, ka pikai gribas turpināt (iesākto) sniega baudīšanu un urķēšanu, bet nē, ej un slīpi skaties uz kādu neiebradātu ieplaku, kur tā vien prasās iezīmogot savu ma-su
Nē, nē bet būs jau labi, saka visi, es jau saprotu, bet, ja vajag tagad ?