Magelāns tomēr atsauc atmiņā tās dienas.
Tad, kad varēja vēl aiskriet paslēpties, ielīst siena kaudzē, karstā vasaras dienā, paslēpties no siena talkas dalībniekiem, burzmas, no visa. Tad
Un arī nesen, kad, guļot uz siena ruļļa, piemiedzot acis, viss tapat. Neviens nemeklē, ja pat meklē, atrast nevar, nav kur steigties, nav kam beigties, bezlaiks, beztermiņš, bezsteiga. Tāda pragmatiska.
Jā, tik maza tā robeža, arī māšīnā, kad acīs spīd saule, tu tās piemiedz, pazīstamās skaņās, siltums, liekas viss kā tad, kad nebija kur steigties, bet nē, atverot acis, vari smieties, bet vēljoprojām liepām ziedi nav sākuši ziedēt, bruģis neelš no karstuma.

Mhm, mani grūti izraut no sapņošanas ar vaļējām acīm, baigi. (ja es pati to ngribu)
Bet jā, vismaz es apzinos, ka sapņoju, kaut gan nenāktu par sliktu vēl šis tas.

I-āāā, es jau 3reiz esmu zaudējusi līdzsvaru šoziem, bet bliukš nesanāca nevienreiz