Ehh.. mana salauztā teorija.
Es domāju, ka šajā jomā var būt panākumi tikai tad, ja iesākumā uzbūvē attiecības ar sevi. Tad, kad kļūsti pašpietiekams, kad iemācies priecāties par dzīvi pats par sevi, izbaudīt kino/teātri/lapkriti/velobraucienu/tējas krūzi/whatever viens pats (bet tas ir mega liels darbs, jo no bērna kājas mūs lauž vecāki, tad skola, tad vienaudži, sabiedrība, filmas, reklāmas, darba devēji un visi citi, kam nav slinkums, jo visiem vajag, lai tu būtu tāds, kādu viņi tevi grib). Jo tad iemācies neko negaidīt no otra, neko neprasīt, neapvainoties, ja otrs nedara, kā tev tīk. Kad neierobežo otra izvēli. Kad neuzspied un nemanipulē. Kad pieņem arī, ka otrs var pateikt nē, ka otrs var dot priekšroku grāmatai, kas tev šķiet galīgi neinteresanta, nevis kādai sporta pārraidei vai kulinārijas šovam. Kad pieņem, ka divi cilvēki var būt pašpietiekami - viens veselums katrs par sevi, katrs par sevi laimīgi un tomēr būt kopā tādēļ, ka tā grib. Tādēļ, ka grib nevis kaut ko no otra, bet grib dalīties ar to, kas pašam ir, un pieņem to, ko otrs grib un var dot.

(Reply to this) (Thread)

Paldies par pūlēm, bet es gluži labi visu izbaudu viena, to es māku. Ķibele ir citās lietās. Un kā Tev pašam sokas ar teorijas ieviešanu dzīvē?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pieļauju, ka katram ir pa kādām ķibelēm citās lietās. Kādam vairāk, kādam mazāk. Es neesmu izņēmums.
Man? Kļuva vieglāk, kad es šo teoriju apjēdzu un ieviesu, ja var tā izteikties. Bet uzturēt.. teikšu tā - ir makten grūti visu vienkārši pieņemt un neko negaidīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja otram patiktu daudz dzert un iztērēt visu naudu, darīt sāpinošas lietas, Tu to Pieņemtu? Kaut kas tomēr nav šajā teorijā vai arī tā ir domāta normāliem cilvēkiem

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Runča teorija ir pareiza, bet ir vēl daudz papildinošu nianšu. "Pieņemt" ne tādā tupā izpratnē. Jo dzīvot ar lopisku egocentriķi jau atkal ir darīšana pāri sev un tas ir tālu no mīlestības pret sevi. Jāatceras, ka attiecības tomēr ietver rūpes abpusēji. Ir vienkārši vērts pameditēt uz to kāpēc, ja tā ir, gadās satikt tikai tos lopveidīgos.

(Reply to this) (Parent)

Trīs, četros teikumos taču neaprakstīsi cilvēku psiholoģijas un savstarpējo attiecību visas nianses.
Nē, es nepieņemtu. Jo tāds cilvēks nav tas, ko es gribu savā tuvumā. Jautājums ir - kāpēc Tu to pieņem?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vo, labs jautājums! Personiski es neesmu satikusi nevienu bezalkoholisku vai tml. radošu cilvēku, bet radošums man svarīgs. Varbūt tādus neražo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

No malas jau tas izskatās ļoti vienkārši un pragmatiski. Bet pavisam citādāk, kad esi tajā iekšā un tas viss skar tevi personiski.

(Reply to this) (Parent)

parasti atbilde uz to "kāpēc kko tādu pieņem" ir ļoti vienkārša diemžēl, bez visiem psihoterapeitiem un tā: viens no šiem:
a) izmisums un nemīlestība/necieņa pret sevi, attiecīgi laiž sev klāt tādus cilvēkus, vispār pieļauj, ka tādi ienāk tavā dzīvē un ļauj sev viņiem pieķerties, satuvināties, nevis vnk jau pašā sakuma visu nogriež kā ar nazi.
b) neticība, ka var/spēj atrast kko labāku, jo visa līdzšinējā dzīves pieredze rāda ka kkas labāks nav iespējams, zinkā, ja tevi sit 30 gadus, arī 31ajā gadā sagaidīsi sišanu, un ar katru neveiksmi aizvien vairāk pieņem neveiksmi ka normu.
c) neticība, ka esi pelnījis ko labāku, vai nu no bērnības traumām, vai iepriekšējām attiecībām.

šis nav uzbrauciens, un es nesaku, ka kkas no tā ir Tavējais variants, bet ja man aprakstītu kkādu gadījumu no dzīves tā vispārīgi, bez konkrētām personībām minētām un teiktu: Otram patīk daudz dzert un iztērēt visu naudu, darīt sāpinošas lietas, es to pieņemu. tad es teiktu, ka pie vainas ir viena no šīm lietām.

bet par to radošumu un alkoholismu. zinkā ir. ir dažreiz lietas, ko mēs domājam, ka mums toč vajag attiecībās. piemēram, es kādreiz domāju, ka es nu galīgi, galīgi, galīgi nevarētu iztikt bez intelektuālām filozofiskām diskusijām/domu apmaiņas/zini, tā brīža, kad jūs diskutējat un mētājat viens uz otru idejas attiecībās. nu tā, ka bez tā man būtu šausmīgi garlaicīgi un es to otru cilvēku uzskatītu par nedaudz dumju un skatītos no augšas.

vot, un es satiku cilvēku, kurš absolūti nav tendēts uz neko tādu. toties viņām ir ļoti, ļoti daudz citu plusu. un zinkā, varētu domāt ka man pietrūkst tās intelektuālās diskusijas, bet nē, nepietrūkst, mums ir biznesa diskusijas tā vietā. un savu intelektuma kāri es eju apmierināt citās vietās, lasu internetus un grāmatas, cik nu ar bebi var palasīt.

nu tā, ka ja patiešām, vienīgais variants, kas nāk kopā ar radošumu vienmēr stulbi stulbeņi, kas nav tevis vērti, sagrauj tevi gabalos un liek justies debīli par savu dzīvi, iespējams, vajag atmest to domu par radošumu, un dot iespēju kādam cilvēkam, kas galīgi, galīgi nav radošs. toties labi pret tevi izturas un mīl tā, ka tas tevi iedvesmo un tevī pašā uzrodas un dzīvo tas radošums pietiekams uz abiem diviem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jau savā mazohismā esmu laikam redzējusi visu un līdz dibenam nolaidusies. Un tieši šajās dienās esmu noticējusi, ka viņš kaut kur ir un ka satiksimies, lai cik neiespējami tas izskatās. ( šajā vecumā vairs normālu, brīvu vīriešu nav) paldies:)

(Reply to this) (Parent)