|
Nov. 12th, 2018|08:39 pm |
Ehh.. mana salauztā teorija.
Es domāju, ka šajā jomā var būt panākumi tikai tad, ja iesākumā uzbūvē attiecības ar sevi. Tad, kad kļūsti pašpietiekams, kad iemācies priecāties par dzīvi pats par sevi, izbaudīt kino/teātri/lapkriti/velobraucienu/tējas krūzi/whatever viens pats (bet tas ir mega liels darbs, jo no bērna kājas mūs lauž vecāki, tad skola, tad vienaudži, sabiedrība, filmas, reklāmas, darba devēji un visi citi, kam nav slinkums, jo visiem vajag, lai tu būtu tāds, kādu viņi tevi grib). Jo tad iemācies neko negaidīt no otra, neko neprasīt, neapvainoties, ja otrs nedara, kā tev tīk. Kad neierobežo otra izvēli. Kad neuzspied un nemanipulē. Kad pieņem arī, ka otrs var pateikt nē, ka otrs var dot priekšroku grāmatai, kas tev šķiet galīgi neinteresanta, nevis kādai sporta pārraidei vai kulinārijas šovam. Kad pieņem, ka divi cilvēki var būt pašpietiekami - viens veselums katrs par sevi, katrs par sevi laimīgi un tomēr būt kopā tādēļ, ka tā grib. Tādēļ, ka grib nevis kaut ko no otra, bet grib dalīties ar to, kas pašam ir, un pieņem to, ko otrs grib un var dot. |
|