magnetisms

trula sāpe pakrūtē ieurba odzi
bet tikai katrs no mums zināja ko
tu zināji, es zināju
bet ko mēs kopā izdomājām mirt
lai atstātu brīvu vietu zvaigznēm kur nirt
naksnīgā piena ezerā
un govs galvaskauss smejās
uz pusēm pārplēstā sejā
iemājo beidzot klusums un ķirzaka
sagrauž pēdējo prozaka prizraku

galvenā ir ideja, doma, simptomi, esi uz pusi kā Linkolns, audzē bārdu un dziedi kā Lenons, airē kā Hemingvejs, dziedi kā Kants, smirdi kā Kamī, kamielī kā Sartrs
ar rokām pēc asinīm, atbrīvot sārtu, tūlīt nesīs kārtējo smārdu. kārtējo beigto filosofijas studentu, amfetamīna krāvumu un leduslaikmeta mamutu. iztdur sev sirdī traheju, izelpai pietiks ar rupju kapeiku. tu esi sprādzienveida dimants un tavus dinamītus tagad tiesā tiesā tiesneši pie rosola un dzied dziesmu par rozā panteru un rausta viens otrau aiz apakšbikšu gumijas.

kaismīg rosola bļoda
ir auksts
es iešu apēst pa kanti
tu nāc arī
ar ēdi un kraupainu sēni
pagaidi papriku
paņem pie rokas autobusu
mašīnas palaidiet bērnus uz pārejas
pārējie tēlo bērnus kaut ir pieauguši
jūs tēloja skolotāju bērnus
lai varētu skatīties mammai zem svārkiem
bet tikai katrs no mums pazīst cisternas
tās visas mūs apputekšņo un palaiž ganībās
jūs varbūt iedomājaties esam gudrāki
bet ar žileti var saprast slēptos draudus
un Tarkovskis man atsūta vēstuli
kurā ar lillā burtiem uzaicina uz izrādi
viņš mani grib seksuāli pavedināt
nemanāmi izvedināt no bērnudārza nožogojuma
varbūt pat aiz gurniem pacelt pāri un otrā pusē atkal piesteigties veikli un nocelt nost
un uzdāvināt man rozā banti un tajā iesieties pats kā dāvana
un raisīt savus vārdus un nabas saiti
kā Lielvārdes jostu pārņemtā nacionālismā
tikai divi klusumi ir palikuši pāri
vienā no tiem es nolieku karoti
pirms skaitīt tēvreizi un mesties zupā
un karot ar kartupeļiem un
ienaidnieka kuģus gremdēt ar asu skatienu
un tabasco mērci
visas tās garšvielas
nolīst kā sālīta patiesība pār maniem trauslajiem pleciem
un es varu pacelt tikai savas bēdīgās acis
ja kastrolis, šis numismātisma oreols
šis pierādījums par ārpuszemes civilizācijām
es to notriekšu kā notriec kingkongs lidmašīnu
ar veselu kravu bērnu bāreņu
un vecu sieviešu ar baltām bārdām uz dzimumzīmēm vai bez tām
bez pases vari izbraukt cauri Eiropai, ja vien esi ticis iekšā
bet iekšā mēs visi kā iešūtas ampulas
un nanotehnoloģiju pareģi un geji
visiem mūsdienu filosofiem un ārstiem
ir gejiskas tendences
tikai sarkanā krusta pēcteči
mani var savaldīt pa ežiem nosaucot
un ar roku atmetos it kā sakot, neej tik tālu, tur tālāk ir pudurs un tu nespēsi atgriesties, tu apmaldīsies un viss, kas paliks pāri no tavas atmiņas būs baltiem diegiem izrakstīts, it kā gribot teikt, bet noklusējot, ka Viserons ir debešķīgs tēvs, bet tikai retais no mums sastaps to kungu, to augsto spēku, kas nomiris mums par godu
krāc māllēpju pudurī pie izspļautām košļenēm un vecām meiteņu biksiņām

es apēdu visu gaļu no šķīvja
piedzimu ar nazi mugurā
un tagad guļu uz mutes kanālā
zivis manu asti ēd
es esmu kodolzinātnieks no Nezinīša uz Mēness
jūs zinājāt Mēness fāzes
jūs zinājāt zelta frāzes
un veikalā izvēlējāties labāko linu
caurākās lāpas un košāko krāsu
trubadūra traumas
vesels saraksts tik garš kā tērce no mutes
no siekalu upes, noliela attāluma mesti akmeņu krusa
visas vistas kā Windows jaunā sistēma
visas gaiļu cekuli un priekšmeti gausai izkārtošanai
jauni deko stili un garmatainas samtenes
tu trūcīga Lomonosova sieva, bet tie gadsimti bija tik drūmi un auksti
tad jau labāk ieiet Jāņa Rozes grāmatnīcā un iznākt ar kaudzi kauna
par nozagtu pildspalvu izraidīts mežā un neko no ierastā ritma neatmin
tikai ozola zīles un kaprāļa rangu
tikai nomierinošas zāles un nekāda entuziasma
gaļa nogalina cilvēku, tas ir fakts
to pat grāmatā var izlasīt vēl neuzrakstītā
un tualtes papīru izritināt pār šoseju, lai nodomā, ka ceļa beigas un jāsāk lidot
un Marsu, Venēru, paparaci pili vai pili no knupīša
kā sausu pienu iejauc putraimos, kas uzbriest no lielas uzmanības devas
no pārlieku liela sāls daudzuma
kā avīzes DDD dīdītāji un pretekļi
viņiem ir rozā, nē rižas bārdas
un katru to kustība dveš dvēseliskas sāpes
par mostrozu degvielas trūkumu un dzīvnieku sāpju pakāpi
bet gaļas kombināts klusē un mums visiem ir ļoti ierobežots klape
kā mušu sitama pletne, tikai ar asumiem un elektrības ganu kā guļošu policistu, kā mirstošu likuma kalpu, kā nospārdītu trotuāra apmali un Kaligulas galvgali
tikai ar trosēm mums izdosies atminēt mīklu, pastaru un nekur neuzrakstītu
tikai ar neizsīkstošu entuziasmu un apkārtni neredzošu bērnu
dzemdējiet sev atvases, kā salmi no gumijas prieka

es sastapu neprātību, kas mani attur no daiļrakstīšanas
es cenšos sev iegalvot, ka tāda nepastāv
ka tīri prāta manevri un mākslīgo tiltu celtniecība no pantoniem
bet tikai un vienīgi grūtsirdīgi grūdieni
no apakšas, varbūt briesmonis
varbūt iesprostatas zivs administrācija, arodbiedrība
kādas citas jūras veltis
viss paredzēts apēšanai
un referenču izdarīšana it kā nekam nebūt derīguma termiņa
itkā visa mūžība būtu sterilizēts piens
un sterilizēts bullītis, lai laidarā mierīgi
un gaiļi un vistas un mēslu smārds
tikai ar dakšām var atstāt vārtus vaļā
lai ienāk svaigs gaiss un saule nepaklūp uz dakšām
tikai kūtī ir dakšas, saka tēvs pie galda
cepas maize tosterī, bez drošības mehānisma
es reiz nošāvu cilvēku netīšām ar dienesta pistoli
bet kaunu, negodu, nožēlu nejūtu
tas bija nelaimes gadījums un es to varu racionāli pamatot
viss, kas ir ārpus mūsu sapratnes, to visu vajag izolēt noteikti
ja ienāk prātā doma negudra, to nodto mācītājam cellē
tie gudri ir un zinā kā rīkoties
tie pakar kaunu vai citu domu, piemēram, nožēlu
pakar savā tumšā pagrabā ar akmens velvēm un sit līdz tam pazūd apziņa
līdz izslēdzas sapratne un viss palikušais ir tikai ilūzija
tādā sarkanā agonijas mājelē
mani iespundēja uz ziemassvētkiem
vēl tagad kaujos ar murgainiem sapņiem starp tēvreizēm
bet pastpēt nokrustoties, pārmest krustu, nomainīt kāju uzsvaru, salikt zilbes un divdabja teicienus
mēs visi esam dieva bērni un katram uz mutes pietiks vietas, uz lūpām, lai citam neteiktu ļaunu
lai glabātu sevī dieva vārdu un pesteļus gaiņāt kā barbaru armijas kaijas gar krastu
gadsimtiem ilgi saglabājas tikai stabilas vērtības
indivīdam nav nekādas teikšanas
vēsturi nosaka baznīca, valdība, svētais gars un cars Vladimirs Suvorovs
tu gribēji draudzēties ar viņa attālu mazmeitu, gāji viņai lūgt Mērnieku laikus vidusskolas obligātā kursa ietvaros
bet viņai apakšbikses bija baltas un tu tās nekad neredzēji
tikai iztēlojies ka ka jāj baltu poniju un savās fantāzijās aizvirzījies uz pareizā ceļa
aizmirsi sevi iepērt pirms miega un vēderu glaudot priecājies par proteīna koktēļu iedarbību
olas un banāns no rīta, auzu pārslu putra un plika novārīta vista ar rīsiem, tāda karaliska diēta
un muskuļu masas trīsas un visas dzīslas kā dzītas kuces pakaļ jaunajam Sīsifa kalnam
kas apkakājies ceļot putuplasta plecus, citu komjauniešu atstātās pļekas
kā zaļumballē izbraukuši barbari, vandāļi, kā sarkanās armijas palaisti slepkavas mierīgā lauku novadā
tā mēs viņus visus izvarojām un atstājām beigtus vāļājamies grodos un dzirnakmeņus sējām pie Šlesera sejas
lai tā pirmā ierauga dieva sodāmības kodeksu baiso Kodeksa grāmatu baltos cietos vākos nogrābstītos ar liekuļu svaru
ar ķerru ved savus vēderus japāņu mandarīni un pērk brīvdienu kotletes Kanāriju salās
tikai gudrais sapratīs visus ietves likumus
un paģērēs sev labākus dzīves apstākļus
tikai saulainiem cilvēkiem pietiks drosmes atkāpties
un noskatīties uz garām rindām lielveikalu skatlogos

lai nākamajā reizē būtu pacietīgs
savādāk atņems pēdējo kreklu un bikses
paliksi par apsmieklu partijai, draugiem un kavalieriem
visam geju bataljonam no Sīriņu kalniem
no lielajiem Alpiem, no motokrosistu ķiverēm vērsies acis kā mehāniskās ķēdes
kā ar roku griežamas atslēgas un Bariko jauni sarakstītās grāmatas

iedomājies ainu, stāv grāmata uz galda un tev rokā ir ērts tērauda nazis
ko dara nacisti sapņos, kad atrodas izeja
kā aizmūk no cietuma kara noziedznieku atmiņas
kā atdalas miesa no asinīm, kur paliek gars tai visā putrā un nemaņā
kā var mocīt nevainīgus iespiedējus, ka Mein Kampf publicē presē kā lielu panākumu literatūras gaumīgā lielformāta presīte
visiem lieliem cilvēku mīļotājiem, visiem, kas vēro svaru vai lielās
visiem un nevienam izņemot, tikai un vienīgi trauksmainas atmiņas, preses relīzes un

es nokritu no kalna un pārvēlos
nebiju uzreiz pie saprašanas
vēl brīdi gulēju vaļā acīm
baidījos pakustēties, varbūt kaut kas salauzts
bet tad jau apēstās pusdienas nosēdās
prāts palika mierīgāks un vilka uz gultu
izģērba mani maigas rokas un sāka masēt man locekli
tas izauga lielāks par karību vulkānu
un nobeidza nabaga spārīti savos lavas izmešos
tie izšāvās un apķērās
kā upe skrejoša nevar apstāties
tā noslauka visus logus pirms pavasra
un visām mušām izrauj kājas no gurniem
paliek tikai tievi kauliņi
gar kuriem sulojas sulainis kaulains
kaulainam kaulam kā kaulu kaula smadzenēm kalpi
tu nejoko kā toreizēja pietāte, paskaties apstājies ieelpo dūmeni
tev taču brīdi atslodzei iedeva un tagad kā parkinsona slimība
mūziku izdzenā vaļa sirdī
vēders gurkst iedzert kolu ar sīrumu
divas tabletes tailenola putekļu
tera flu kapilāru dziedzeri
un pesticīdi mani padara mierīgu

kāds stulbs un neprofesionāls izgājiens
tik niķīgi pakārties gaismas staros un gārgt
tik lieliska un nevainojama muļķība
bet tikai helikopteri zin atbildi un dudina
ātrāk par vilcieniem tie tiek cauri tuneļiem
un gaismu otrā galā pārvērš par uguni
kā pīpināt gājēju pārejai
vai dzērājiem noskrandušiem un slimīgiem
kā maisveidīgā pufaikā iebāzta dzērāju sieviete
ar numuru astoņi uz piedurknes
kas atglauž savus taukainos matus
un atvāž līkos zobus
es tad iedomājos, varbūt tas ir kultūra
tas kā augstas attīstības pakāpe
par benzīna dvaku kā CalvinKlein džinsi
kā Levis strauss saēdies smiltis
kā trulās sāpec no pārgulēta samizdata
un teatrāli gumijas zābaki uz matrača malas
tu visu atradi par smieklīgu esam
tikai zobos palika resna
adata vai krūšturis
es neņemos būt pirmais spriest
kājām pa priekšu rokā iekšā
tikvien tā prieka uz gurniem un sirdī iekšā
tikvien to stalažu, lai stalaktītus grauztu
un putnuiedēkļiem cekulu kaltu
beztolks, tu resnā zarna no marmora
tu gugenots nedataisīts un bāls
es vēl vienu marku ar Marksu paņemu
un izšķīstu kristāliskā ziemā uz palodzes

pienu, jūs cienītais, nopirkāt par vēlu. vēl rododendri nebija saplaukuši, kad jau visas miesas zaļo. tu sausu rokas sārtu nosalum. tu krunkaina ēde uz manis sēdi. tu trauku lupata un nežēlīga karsta ūdens strūkla. apšļaksta virtuves kombainu un mani ierauj tādā kā gaļasmašīnā. tādā kā. tu esi tāda kā. tu mani tā kā. kur tad palika visa cilvēcība. visiem ir tikai divi pilieni padomā un izpil tos trejādā ātrumā. ātrāk pie putuplasta mielasta galda. ātrāk gultā un no zeķes ārā. vispār ātrāk, ātrāk visu. vistu gumijas uzmavas. piekodini sev attapties gulašā. redzēji to cilvēku, kas man pārdeva lūpukrāsu, viņam bija gulaša acis. tu teiksi, es nesaprotu šo autoru, jo manas gultasvietas draivs, mans ieilgušais kauns, mana mašīna no ārpuses zigzagā, it kā es zinātu tikai to, kas slīprakstā. tu taču esi no kauna līdz abām malām izpleties kā tvaikonis pļavā. tu saki tu-tū un pazūdi skatienam, bet palikušās zilbes mūs nodod betonam. šīs starpbrīžu smakas, šīs nopīpēto cigarešu žēlabainās acis un lūpas, kas kaktiņos vīst un plaisā un sprēgā sniegpulkstenīši vēsajā gaisā. tu saki, stāviet kungs, tas nav par daudz, jūs atdevāties maizes drupačām kauns. bet linolejs nav kārtības rullis, to atsvabināt un paliks tikai ceļa rullis, kura šoferis mans draugs. ienāciet uzpīpēt un parunāt. ienāciet mani pacienāt. mēs jūs visu jūras garo gadu gaidījām līdz jūsu pastkartes mūs izsita no līdzsvara. tagad jūs mums esat draugs, bet vai Gulivers to varētu pacelt un būtu priecīgs? tas nav aktuāls jautājums aizjūras karaļvalstī. tikai un vienīgi domīgi skatieni, bet lai varētu nodejot valsi bez pietupieniem, es jums ieteiktu pieteikties teikuma beigās tuk-tuk. kā paslēpes es tevi paslēpes. tu mani atradi smiltīs ar uzgali galvā. atvērās acis, kad saule un akacis mani izgrūda smilškastes apmales. tagad jau katram ir reizrēķins galvā, tikai un vienīgi savtīgi nolūki. bet ja tu atrastos rokas no kabatām, tad jau nu būtu viss kārtībā. vai tā? tā, klausies, kundze, jūsu nagi man spiež, manas krūtežas drausmīgās ilgas pēc Parīzes. es nolikšu statīvu tālākā stūrī un atspiedīšos pret jūsu marmora krūtīm. tu sapratīsi rakstību un izliksies plika, tikai un vienīgi ražīgi niķi. kauliņi rokās iespieto

es atkāvos un biju gatavs apstāties
pie ierastā grāvja trīs mašīnas stāv
gaismas izdegtas, varbūt visas spuldzes apēstas
bet varbūt vadītājs uz sēnēm
vai bremžu pedālis iestrēdzis
vai kājstarpe mitra no pamperu lietus
piedodiet, es te mazliet paravēšu zāli
un lūr pār plecu, jau krēslo
tālās ugunis uz Tallinas šosejas
visas apkārtnes zemes kāds nopircis
būvēsim viesnīc, divas zvaignzes
vienu pie krūtīm kā karotājam
vienu Bukovskim kā kāškrusta pamācību
tu domāji varbūt, ka izspruksi cauri,
bet tikai ar vienu roku cilvēks var pārnākt mājās
tikai ar acīm var redzēt spāres
putni dzied lampas trīcošas dziesmas
atslejies pret garīdznieku kā drošu aizmuguri
mafija atlēja ikdienas pienu
kaķim bez zobiem ar augsu pieri
kaķim ar intelektu augstu kā pieri
kā slapju pieri slepkavojot bērnus
kā izšaujoties lodei pakaļ
cauri dūnu segām un vārīgām vietām
kā nepiesegtām pastmarkām un aplokšņu aizkariem
kā traumotoloģijas institūta direktora kabatai
kā baltai lapai no manām skolas dienām
kā divniekiem par algebras sienām
kā tu, kā es, kā mēs visi
kā mēs visi, kā mūs visi
mūs un jūs un arī jūs tur ar pasi
turiet savus dokumentus taisnā stājā
tikai un vienīgi kājās stāvētāji
pārējie ir sveši
ar atlocītām piedurknēm, ar paceltiem deguniem
aizvērtām atvērtām acīm štrumbantēm
ar aizkaru stangām pie kakla kā tariņiem
tu jau saprati ātrāk kā parasti
tu un tavs pēdējais vārds no dziļumiem
mēs mūs visus mūs visiem ar visiem
kauns un kodola pētniecība uz galda
tu izdur štrumbantei aci un skaties
kā drupača uz sarkana galdauta uzvedas
vai vaid, vai ir silti, vai kāds no klātesošiem ir atnesis pili?
vai visiem ir silti, vai nevajaga segu, vai putuplasta plāksteri
varbūt asiņot par tevi
varbūt izdert tavu tēju
varbūt tevi nosist
varbūt tevi izcept kotletēs, bet varbūt dot priekšroku peļu gaļai
suņu gaļa, mazu bērnu gaļa, mēs šodien esam uz tabletēm
mēs šodien saviem bērniem dzeram tabletes
mēs noglaudam to galvas un iztaisam rūtainu seju
melni sarkanīgi plankumi no dzeršanas un nieru un aknu darbības traucējumi
tu zināji pirmāk kā attapties pilsētā
bet visas kurpju slepenās kabatas mūs izmeta pludmalē
tu zināji vienu lietu labāk par visu uz vietas
kā zibenes iespēra tu saprati prieku
tu izkalkulēji tā slēptākos manevrus un izgāzies kā sēta uz palodzes

maniem logiem apkārt ir rozes
tās aug un es skatos kā bērnu atvases
atmaigst pret manu skarbo sirdi
es biju karā kādreiz bet tagad esmu mājās
esmu kļuvis mierīgāks, ja neskaita karu man galvā
es dažreiz šauju cilvēkus
vai aplaupu to īpašumus
nekustīgi ķermeņi vārtās pa zemi
ar diegiem tos kustina mēnessbērni
tie ar rozā štrumbantēm un lielām sarkanā ausīm
kā piepampušas drudzī, bet tā nav taisnība
visurgājējiem vientiešiem un galveniem policijas darbiniekiem
visiem ir divpadsmit gadi un visiem ir personīgie zāles pļāvēji
ielejiet benzīnu un tas izskatīsies labi
tikai un vienīgi parādes durvis
notriept ar matētu krāsu un uguni
pielaist savam sausajam sērkociņam tik ļoti
ka katrs solis tumšā mežmalā
atbalsojas galvā kā Venēcijas biennālē
ar čaumalām

tu mani pazemināji rangā par trim
trim karotēm cukura
trīs holesterīna pakāpes
pēc katras no kurām jātaisa operācija
jāveic attīrīšana saskān ar
tā kā, ņemot vērā, savā ziņā
skriet sienā
iedomājies, kādu caurumu var izsist ar regularitāti
cik lielus panākumus var gūt ar pubertāti
tu iekliedzies un sienas klausās
tās visas ir dūmakainas
tām visām pūkas no deguniem, tās ausās
ar ausīm klausās, ar deguniem bakstās
skatās un neliekas manītas
izliekas, maitas, varbūt maisveida
bet varbūt rokās saķertas mušmires
vai tad nepazīsti? sarkanas ar baltiem plankumiem
kā sniedziņš un uzsnidzis un tad katrai pārslai pa virsu lietus lāsi
kā tādu marcipāna mākonīti
tu domāsi, varbūt izliksies
bet tikai izlecis cilvēks sapratīts
tos četrpadsmit stāvus līdz peivmentam
iebetonētās holivudas zvaignzes un plaukstu platfromas
tādas bikses platiem galiem kā Taksistā
tādas trakas frizūras kā Taksistā
kā izsisti zobi smaida uz mani
visi gurni nobersti jēli
tev pistole spiež kaulus
tavus maigos bērna mugurkaulus
pie ortopēda sēdēju stundu
iznācu pavisam cits cilvēks
pilnas kabatas zelta
zobus varēšu ielikt no jauna
varēšu izskatīties kā filmās
kā Deniro ar ķēdi pie suņa
kā tai mafijas filmā
kur es biju filmēties vilnā
ha, tu taču esi pavisam stulbs
vilna un vasara
savieno mani tēvija
tu traka vasara, kad karstums mūs nodevīgi masē zem vidukļa
tu esi traka, es saku, tu esi tik traka kā mana krustmāte
es sevi nokristīju sātana baznīcā
sātans ir vecs, smirdīgs perdelis
tu neticēsi, labāk dari, to visi tagad mūsdienās dara
to visi ir iesākuši darīt un to tev būs darīt līdzi
skaties manas kustības, iegaumē, varbūt nofilmē
tad videomontē un atrādi man savas krūtis pirms ieši uz ielas pēc rupjmaizes
brūtes stāv rindā un negaida paniku
pašas kā lielākais pārsteigums vakara
novilktas apavu zoles un blūzes
kleitu piegriezumi un caurspīdīgs piegriešņu papīrs
visas laiko apakšveļas un krūze
stāv rindā pavērtām mutēm un mutējas
sarkanas lūpukrāsu pēdas paliek visur kur skatos un eju
kā sekojot Ansītim viņa drupaču gaitās
vedu Grietiņu uz azbesta kalniem
tur brīvdienās ekskavatori nestrādā
bet no nosmulētie vadītāju ģīmji
publicē avīzēs savas sievas slepeni taisītas kailbildes
un saņem naudu par katru klikšķi
aizsūti draugam adresi, tas aiziet uz saitu, noklikšķina, to saskaita, mēneša vai ceturkņa, ja bildes nav labas vai ne pārāk vai tādas uz trīs ar mīnusu
jo labākas bildes jo vairākas piesakās
visām ir krūtis kā gumijas košļenes
tu vari staipīt to čeku, ko saņēmi
vari mēģināt izbirdināt satīru
dimantus varbūt, rubīnus tur, safīrus
kodolreatoru varbūt gribi projektēt
vai milicijā strādāt par stukaču
par KGB aģentu, par putuplasta cilvēku
par slepeno lietussargu špricētāju
par uzpērkamu un bez morāles
varbūt tādu, kas zin labāk par Allāhu
varbūt gribi sevi pasludināt par Dievu
bet tad tev no sākuma būs jāizdzer saindēts piens
ar etiķeti būtu labāk
jo tad es būtu drošās rokās
debesīs mani autobusi gaida
un katrā no tiem sēž tukša maika
kas mani sagaida ar applausiem
un es noguris no ceļa sāku iet lēnāk, bet tuvojos arvien ātrāk un ātrāk un sāku bažīties, ka sasitīšos pret dzelteno karkasu, kas manas saules dienas saskaita un kvītis vēl paprasa, sasummē un izmaksā man tās niecīgās sardīņu apkakles, kas mani notur par tūristu un apkrāpj par

es aprobežojos no divām pusēm
viena sastāv no sāniem, tur mīt gulēšanas mānija
otra ir slidenāks temats, to apsriest var izslēdzot gaismu
ja gaismas ķermenis, pieņemsim, ir nokalpojis mūžu
ja katra brīvas gribas skudra
sadomā iestāties Valvdorfa skolā
ja visām dzimtenēm izsūta kartiņas-ielūgumus
un markas, šīs debešķīgās markas
ar Marksu un Mao un sarkaniem karogiem
es jūsu šahtjoru brigādi apbalvoju ar ordeni
ziniet, trimdā mēs sūtām tikai ārkārtas stāvokli
piemēram, vareņikus dod tur pusdienās un vakariņās
brokastis par dālderu divdesmit gabalā
jau tālu mans vectēvs bija savās domu gaitās
tas izševirēja visus prāta apcirkņus
tikai es tāds padumjš aitu ganiņš
mans talismans mani nodod partizāniem
ar uguntiņu karogā, tie izķer zosis laidarā

ir diva veida nogurumu, vienu tagad rādu
tu stāvi ar paceltu plinti un krūmos
skaties cieši acīs neredzamās un baisās
tu iztēlojies, es tevi zinu
tu visu iztēlojies par labāku esam
ja, piemkēra, es redzu družbu
no vārda draudzība ar zāģi sakarā
tas ir, simbolam ir pastāvīga draudzība
un paralēli zāģi
ja viesi noprot patieso melanholiju
tad atliek tikai noplātīt rokas
kā stāvēt rindā uz kino
kā sēdēt piebirdinātā dīvānā
tajā divvietīgajā par trīs piecdesmit
ak tad tagad jau labākas ziņas par šo
ak tad tagad jau skolā māca par šo
par kara mākslas nomenklatūru
par pastnieka zābaku smēri un zupu
no rīta vakarā, pusdienās jāmaksā
kad acis iet greizi no sacirstās malkas
no sarautajām pienenēm un piena uz lūpas
kā neizmazgājama emblēma šīs dzīves pamatskola
kā vidusskolas izgudrotāja purgatorijs
kā augstkolu kāpa kā kālis
mani prābis
kinul, on sam prišol
ņivinavata ja
ņivinavata
ta-ta problēma, kā ar cirvi notēsta
piedodiet trauki, es saplēsu kaimiņu siltumnīcai plēvi
pildspalvu mutē un kāpt uz jumta baznīcai
tur tas spīdīgais gailis, ko Ķīsis notēsis no tērauda lietuves vai lietuvēns, nav skaidrs
bet tikai piparnīca mani iedēsta un es neizliekos par pastnieku
man pat nav beretes kā Vācietim, vai instrumentārija kā Ziedonim
tikai tāds padilis maciņš, kur es savu taukaino seju
slauku ar rūpīgu soli ikdienas darbus no skolas uz armiju
atnesu pilnu ar pārtiku somu, lences knapi izturēja slodzi
bet priecīgs un godbijīgs, labas sajūtas par pūliņiem atmaksa
samaksājiet tagad es nedroši saku
bet atzīmes dzīvē nespēlē kārtību
kā spēlēt duraku vai pokeri
vienmēr kāds patur plaukstā džokeri
kā jokoties tev iemācīja sētā, tad nāca pagalma gadi un beigti baloži pie ventilatora staba
kad katakombas bija tīras un visiem rokās klausules
kad katrs var sev piezvanīt no rīta un iekliegt logā, paklausies
paklausies, tu kurlā pasaule, es tavu zīmju rīve
es katru dienu paģēru sev dzīres
bet visas manas drēbes kūp no gravīras
no svētajo un nimbu un zeltītu ķiteļu rindas
visi grib man rīkli pārraut, jo man ir mana dzīve
bet beigtajiem tikai atliek vērsties pie dzīvajiem
un gribēt darīt tā, lai visiem no maisiem aug vīni
ar diviem stobriem pudele, no diviem kakliem tek asinis
dzīvie skatās kā kārtējo mīlu aizvelk mirušie uz savu mītni
kur tumš, kur auts, kur gurst rokas
kur sniegs ir kluss pat klusā rītā, tik tumšā kā pudelē paslēpta vēstule dievam
ievies bļa kārtību sūdainā dzīve, es gribu būt Gribojedovs vai vismaz dzīvot Vīnē
es gribu, es gribu, tu mani arī gribi, tev jāgrib, jo savādāk tā nav dzīve
es gribu vīnu, es gribu, tu smirdīgā pretestība, kur atduries?
kālab pēc mana prāta nenotiek zīmes?
kas mans prāts sliktāks par dzīvi? kur radies tu saulainā smilgu vācele
tu pātagu tirgoņa meitas plācenis
tu tu vainīgais
tu pie visa stīvs un gauss
un mani nepiemini savā monogrāfijā
bet man skumīgi, es kasu galvu
tu zīmes zīmē rūpīgāk kā parasti
un trauksmaini atdzejo dzīvi jau atkal
jau atkal pil lāstekas un putni mirst badā
nav semušku šo pavasar, visas sakārtas barā
visas vienkopus, visas globalizētas
visām zīlītēm sirdis strīpā
krustiņu veido sarkankrūtīšu pirkstiņi