Magnesia

17. okt. Tātad biļete beidzot ir nopirkta. Ar Ailendas palīdzību izdevās dabūt bezproblemātiskus reisus caur Taškentu, kur būs jātusē pa tranzītzonu 16 h. :D Vēl tik online jāiečekojas, lai nenoņem papildmaksu. Bet aribaltic ir baigie... saucās par lēto aviokompāniju, bet maksā dārgāk kā tas pats Ryanair, piedevām max rokas bagāžas svars pat ir mazāks kā Ryanair. Nu Ryanair, protams, ir žuļiki, tomēr... Bagāžas svaru vareja tomēr cilvēcizēt uz lielāku. Jāsapako soma, jāmēģina saprast tās svars (jo svaru man laikam nav lv? :D).

Sapratu,ka nav vērts mēģināt ieklabināt visu manu Eirotripu (Viljams man kluptu virsū atkal par šo apzīmējumu) - nav cerību sarakstīt visu mēnesi. Bet būtu bijis svētīgi pie katra ceļojuma posta ierakstīt Eirotrip pie tabiem. Varbūt ka'dreiz to paveikšu. Eh...

Ieliku atkal sludinājumu cs grupās uz cēlabiedra meklēšanu.
Šobrīd ļoti intensīva komunikācija ar potenciālajiem hostiem un travel badijiem. Paņem ļoti daudz laika, jo jāpačeko tie profili ar. Pirms šī sludinājuma atrasts tika kāds Austrālijas anglis - liekas, ka varētu diezgan sapasēt.

Paralēli dažādas tikšanās ar draugiem. Virtuālas un reālas.

Paralēli pamazām atrādu mammucim bildes. Bet iespējams, pat to neizdosies pabeigt. :o

Sev checklistā jāieliek visu bateriju uzlādēšana (arī kameras).

Prieks, kur tu rodies - pēc ilgiem meklējumiem izdevās atrast veco C5 - vāciņu nomainīju, cerams, ka šis tā nesaplīsīs.

Izdevās sadabūt arī gumijas, kuras nomainīt bikšu galos - cerasm, tās strādās labāk. :) Plus izdevās atrast jostu, ko jāmēģina ievilkt tā, lai bikšu poga nespiež zilumu gurnā. Jāpagūst vēl to realizēt.

Nopirku arī vēl 1 krustenes. :D Dabūju telefonā pdf grāmatu, ko lasīt. Angļu versija diemžēl ir bojāta. Bet nu nekas - lasīšu krievu versiju. Interesanta. Ieteica leišu hosts. Par Indiju. Kā nekā taškentas ldiostā dauz laika snaāks tusēt vnk bezjēgā.

Paspēju izjāt arī stallī. Viendien ar it kā ar super labu zirgu, bet man viņš nevadījās nemaz tik labi. Citu dienu arī pirmo reizi ar to konkrēto zirgu, par kuru man mammuks prasīja - vai spēšu ar viņu tikt galā. Kāpšļus pati pieregulēju un nevarētu labāku zirgu vēlēties. Bez jebkādas piepūles paklausīgākais zirgs pasaulē. Nu labi, kad mēģināju bišķi palēkšot, tad sajutu, ka vairs tik labi nav, bet man uz lēkšiem vēl riktīgi jātrenējas. Ļena bija jau aizgājusi tobrīd. Toties pirmo reizi mūžā uzzināju tādu vārdu kā puspiesēde. izpildīt bija galīgi grūti, tomēr izdevās (ja zināt, kā jāj tie, kas pa apli uz ātrumu sacenšas ar dibeniem gaisā, tad tas ir atpuveni tas pats tikai mazliet grūtāk, jo kāpšļi neregulējas TIK augstu). Ļenai izdevās man iemācīt atkal kaut ko jaunu. Bet, kā tā puspiesēde kāju musīšus nodarbina... jopcik! Tomŗ nesāpēja 2 dienas kā pēc Kevina (laikam tāpēc, ka pastaipīju :D Izstaigāju tā, kā Ļena lika, maršrutu starp riepām rikšos, bija labi. Kaut kā man ļoti patīk, kā Ļena māca.

Tika meklēti arī zābaki. Baigā dilemma. Pat trilemma. Ar kuriem zābakiem braukt. Aizbraucu līdz Humanai. Bļin. Tur atradu 2 potenciālus zābakus. Esošie trekinga zābīši it kā taisni sāk jukt ārā (zole sāk caurumoties, purna apmale nāk nost un izskatās vienkārši drausmīgi netīri - nu taisni tādi, kā Indijai derētu. :D Paodmāju - varētu tos tur nonēsāt līdz nemaņai un atstāt un paņemt Humanas zābakus. BET. viņi ir labi. patiešām labi - pārbaudīti. Nu ok - labai kājai īkšķis mēdz ciest, bet ar to varbūt var kaut ko izdarīt (izgriezt caurumu purnā?:D Vai noīsināt īkšķi). Otrkārt, viņi ir smagi - kad būs karsti, būs smagāk stiept. Treškārt, par labu nepazaudēšania - tie ir pārbaudīti uz siltumu - kājas nav salušas, nav svīdušas un nav bijušas slapjas pat normālā lietū un bradājot pa jūru. Ieraudzīju, ka GORE-TEX uz sāna rakstīts. :D Nu ir viņi labi. Kaut brendu es neatpazīstu (štrunts par brendiem manā izpratnē - to pat nevaru nekur izlasīt vairs :D )

1 no tiem zābakiem Humanā arī ir trekinga zābaks. kaut kāds Icepeak. Daži apdares materiāli man šķiet, ir lētāki un sūdīgāki kā maniem iecienītajiem. Tas, ka trūkst pa āķim katram zābakam - sīkums - gan jau vaļā nesiesies. Biki dārgāki kā tas otrais variants un smags! Nu kā jau trekinga zābaks. Nav gore-tex, kaut nav man utopijas pēc gore-tex, ja zābaki IR labi. Bet pats galvenais - ka, kaut lielāks izmērs par 1 izmēru (manai kājai max robeža, bet labāk, lai nespiež un var lieku zeķi ievilkt), tomēr, nav ticības, ka tie būs labāki un izturīgāki. Negribās nodrillēt tos labos tomēr.

Trešais variants - Humanā - ideāli tādā ziņā, ka viegli, bet šaubas par mitrumizturību - ja lietus gāzīs - slapjām kājām arī neforši. Bet izmērs tāds pats kā Humanas trekinga zābīšiem - varēs i zeķi ievilkt papildus, i neberž nekur (nav, kur berzt, vismaz tā izskatās) un super viegli - ņemot vērā visu, ko man Vilnītis sadeva, man soma tāpat būs smaga nejēgā. :D Par siltumu arī nezinu (ja tikšu līdz kalniem, tad karsti nebūs), it kā plāna, vatīga neliela siltināšana ir. Var jau būt, ka ieberzos, tomēr ceru, ka būs ok.

Beigu beigās tomēr izlēmu par labu tiem vieglajiem. Gan jau būs labi - ja kas, uzvilks celofāna maisiņus pa virsu :D

Svētīgi bija satikt gan Līvu, gan Vilnīti.

Kā nekā viņi arī bijuši Indijā. Arī Viļņa māsa nesen un mūsu kopīga draudzene.

Nevar atiet no ieraduma stopēt - aizstopēju uz Līgatni. :) :) aptuveni pusotra stunda un biju tur. Vilnītis savāca mani pa ceļam, nedabraucot līdz Augšlīgatnei, kaut gan ātrāk būtu bijis nostopēt varbūt, jo Vilnītis, kad iebrien sarunās, tad nevar apstāties. :)

Berģos stopēju diezgan ilgi. Tomēr iespējams labāk kā būtu stopējusi jau no mājām svētdienas agrā rītā... kad mašīnas vispār nemanīju braucam. Arī Tallinas šoseja patukša. Pirmo šoferīti atteicu - Valmieras virziens neder. Pēc pāris min parādījās vēl 1 stopētājs, kas uz Valmieras virzienu. Bet otrais šoferīts paņēma mūs tikai tāpēc, ka kandidēs vēlēšanās - pareklamēties vajag. Profesors venerisko slimību jomā. Nu runāja jau it kā sakarīgi - idejas ir, bet baidos, ka mākoņos rakstīts, ka to spēs realizēt - visai saldi.

Trešais - poļu fūrists ceļā uz Krieviju. Piedāvāja paņemt manu tel. Nr un padot ziņu, ak brauk suz Somiju - varu piebiedroties. Bet laikam ne tāpat vien viņam nesanāca uzpīsktināt man. Varbūt augša atkal rūpējas par mani. :) Paldies. Da i ne da tam - da Āzijai tagad.

Tagad esmu bijusi visās Vilnīša celtajā mājās. Varbūt beidzot šī vieta būs tā, kur viņš nobāzēsies? Domāju, ka ne jau vieta vainīga - mājas sajūtai, šķiet, ivņam sievietes pietrūkst. Bet mājas ir smukas - ir vēl darāmas lietas, bet ir jau smuki. Vienīgi tāda ekskluzīva kombinācija - duša un suasā tualete. Ziemā pavisam forši. :)

Vēl nedrīkst aizmirst uzrakstīt vēstules visiem, kam jāuzraksta.

22.okt. māja nav iekruināta, bet naktī -5 grādi. riktīgs salonis. Ģērbjos, tuntulējos un izkurināju visas drazas kamīnā un iekurināju malku - lai vismaz ka'ds siltums. Eh, varu stundām ugunī lūkoties, ja vien laika ziņā varētu atļauties.

22.okt. Finanses arī visai trepelīgs jautājums. Visa nauda man uz angļu kartes, bet poundus ārā dabūt nevaru. Konstatēju, ka izņemt naudu ārzemēs no bankomāta man maksā 10% no kopējās summas. uz tām ne pārāk lielām summām to tā nejutu, bet uz katrām 100 naudiņām 10 naudiņas būs jāuzdāvina bankai. Nafig!!?? Nu ar Opal izdevās pusi no vajadzīgās summas dabūt uz Lv kontu (vienas dienas laikā), tagad katru dienu braukāšu uz bankomātu ņemt ārā pēc maksimuma un to, ko neizņemšu, braukšu uz banku ņemt ārā caur operatoru. Ja pareizi saprotu banku mudžekļaino info (nu it kā skaidri un gaiši rakstīts - naudas izmaksa no norēķinu konta utt, bet tās piebildes (3 gab) mani tracina un mulsina. Bet, ja ir tā, kā tur rakstīts, tad 0,2% ir simboliski salīdzinot ar 10%.
Lai dabūtu pārējo naudu uz lv kontu, man vajag adreses apstiprinājumu. Pat, ja derētu LV adrese, tad arī to vienīgo (ielugumu uz vēlēšanām?) mamma nokurināja. Pat ar pasi bija tā, kā bija... jātaisa pases kopija un jāskanē. Ne man kopētājs, ne skaneris. Paņēmu un nobildēju. :D Aizsūtīju. Viņa skatījās, ka viss skaidri redzams, tomēr prasīja, lai vēlāk atsūtu ieskanētu. Nu teicu, ka tā ir problēma. Bet neredzu problēmu nofotografētai - jo bilde ne par kapeiku nav koriģēta, pilnīgs oriģināls un cilvēks, kas kaut ko saprot no datora, var pārbaudīt - visi bildes parametri kaut kur ir atrodami. Problēmu neredzu. Diez vai iespringšu uz skanēšanu, par cik laika ta nava un nauda ir pārskaitīta.

23.okt. Beidzot dators atnāca. Vajadzēja atnākt pirms 5 mēnešiem, bet labs, kas labi beidzas. Mistēriju trijstūris. Draugi kaut ko bremzē un lažo - piegādātājfirma nav saņēmusi manu pārskaitīto naudu. Dators bija aizvests atpakaļ (kurjers arī lažo?) un tā tas karājās gaisā - nevienam neuztrauca (bet es jūnija steigā pat nepamanīju, ka nav ieradies, jo pierasts, ka visi pasūtījumi ir kārtībā. Piegādātājfirma mēģina risināt radušos situāciju visu šo laiku, kopš esmu atgriezusies. Pēc nepilnām 3 nedēļām ir atrisinājies. :) tagad tam ntg būs jāpiedzen nauda no draugiem.lv.

Pagūglēju par vīzas pagarināšanu. Imigrācijas departamenta mājas lapā izskatās, ka var pagarināt vīzu, neizbraucot no valsts, vienīgi tas jādara 2 mēnešus pirms vīzas termiņa beigām (gandrīz tieši tik, cik man ir). Tas nozīmē, ka tas būs pirmais, ar ko jānodarbojas, kaut gan vairāk kā nedēļa līdz 8. novembrim.
Nu cerams, ka tas patiešām atbilst patiesībai un ka izdosies (kāpēc, lai neatbilstu?). Jāatrod tā adrese tam departamentam. :) Bet tas man būs kā atvieglojums - nebūt piesaistītai ierobežotam termiņam.

Piektdien naktī jālido. Šoreiz gribētu būt 2 stundas pirms lidojuma, jo jāčekojas uzreiz uz 2 reisiem, tātad jāstāv rindā. Nokavēt nebūtu veselīgi.

Nesenāka pagātne.
08.10.
Pa nedēļu apslimu. Visu cēlojuma laiku, aukstumā ar sandalēm un, kad pa nakti jau mīnusi, es 2 džemperos vien - un nekas. Atgriežos mājās un te nu ir - kakla smilšpapīru likvidēju samērā ātri ar jaunu metodi. Bet, sākumā ignorētās (kas tad tur, ka biki tek un pēc dienas svaigā un dzestrā gaisā, tas aizkrīt?) iesnas neatstājas un vienu dienu sajutos, ka varētu būt temperatūra (izmērīt jau nav, ar ko - būs jāmeklē kaut kur vecie normālie termometri). Dienu gultas režīmā (pusgultas, jo vnk nogulēt nevaru), zāļu, ar ko ātri atvieglot simptomus, nav. Bet jātiek puslīdz uz pekām, lai tiktu uz pārgājienu nedēļas nogalē. Nākamajā dienā jau labāk, bet ne līdz galam. Nesapratu, par ko es tā apslimu. Inkubācijas periods tik milzīgs pēkšņi? Līvucis teica, ka tas taču tipiski - organisms ceļojumā ir mobilizēts maksimāli, bet atgriežoties - atslābst un tad nu var iemetināties vainas.

Uz pārgājienu saziepējos doties, neskatoties uz to, ka veselība vēl nav stabila - nesēdēšu es mājās. Man būtu forši izkustēties! Bet kārtīgi tiak padomāts par to, lai būtu silti naktī.

12.-13.10.

Visi masām brauc Zelta rudeni vērot Siguldā (ja izsludināta kā TOP 1 vieta pasualē Zelta rudens vērošanai, tātad visiem tur jābrauc), mēs - uz pludmali.

Plāns ir doties pārgājienā. Tomēr, par cik nedz es, nedz mans draugs, šoferīts un ceļabiedrs A. nevar atbrīvoties ātrāk, tad izbraucam tikai pievakarē. Tā ap 17. Vēl veikals pa ceļam (a. man nācās atgādināt, kur Ādažos atrodas Rimi :d, iepriekšējā dienā mammucim prasīju, kjur atrodas pasts. :D ). Plāns ir aizbraukt līdz Tūjai (galapunkts) un ar autobusu līdz Svētciemam, no kurienes sākt soļot, lai piebiedrotos tiem pārgājējiem, kas jau no rīta no Salacgrīvas špago. Sakarā ar vēlo izbraukšanu tika nolemts ekspromtom, ka līdz Svētciemam par tālu, dosimies līdz Svētupes ietekai un tur kaut kur droši vien jau kempos biedri.

Protams, tā nebūšu es, ja nemēģināšu stopēt. Izpakojušies, lai dotos pārgājienā. Nu cik nu pārgājiens tai sestdienā - saprotam, ka tas nekas nebūs - cenšamies paspēt uz garāku vakarēšanu pie ugunskura dŗizāk. Pa ceļam jau braucām un redzu, ka skaists saulriet, uz kuru mēs nepaspēsim... :( neko darīt. Līdzi vēl liela un smaga telts, kuru sestdien A stiepa rokās.

Izgājām pa Tūjas ceļu, kādu laiku jau ejam, kad pretī brauc 2 kvadricikli. Nosaku, ka būtu kruti viņus nostopēt, ja brauktu pretējā virzienā. :D Pēc tam no pievedceļa izgriežas 2 auto. Stopēju un... apstājas. Abas. Prasu tā un tā... Bet viņi - nē, ir apmaldījušies, meklē kādas mājas, bet nevar saprast, kur meklēt. Apstājās, lai karti papētītu. A. saka, ka izskatījās pēc A. Mielava - i pēc izskata, i pēc balss. Es neesmu pārliecināta - it kā mazliet līdzīgs ir, bet sen neesmu viņu redzējusi, grūti pateikt.

Čāpojam vien tālāk. Mašīnas tur īsti nebrauc, sāk jau diezgan krēslot. Tik čāpojam. Tās 2 mašīnas turpina kustību un "Mielavs" apstājās. Ka varot aizvest vismaz līdz Tūjas ceļa beigām, līdz šosejai. Forši. Lecam tik iekšā.

Noskaidroju, ka var aizvest līdz pieturai netālu no Tūjas ceļa uz šosejas.

Pieturā notika paredzēts mini čp ar paklājiņu, kurš neturas manu somu strapēs. Es nospļāvos - pazust nepazudīs, drīzāk ātrāk vajag stopēt. A. ņēmās viņu pie savas somas stiķēt klāt. Nav tik viegli, viņam tāds jau otrais stiķējas klāt. Biju paņēmusi savu veco pārgājienu mugureni (jo jaunākajā versijā to siltāko guļammaisu iekšā nedabūt). Tur nevar īsti neko tā baigi piestiķēt bez palīglīdzekļiem.

Uzliku abus atstarotājus, jo tumšs jau riktīgi sameties, un stopēju. Laiku nevajadzētu tērēt, jo kā nekā - šoseja un auto pārsvarā lieli ātrumi. Nebija ilgi jāgaida - A tik tikko bija tik piestiķējis manu paklājiņu, kad apstājās neliels atuo ar sievieti gados divdurvju auto. Super. Autobusu pat nesagaidījām. Ļoti veiksmīgi un operatīvi sasniedzām jūru pie Vitrupes un pārgājiena biedrus, kas jau bija iekūruši ugunskuru.

Saulriets nokavēts, toties vēlāk redzējām mēnesi gāžamies jūrā ar visu atspulgu - gaiša nakts.

Neilgi tusējamies, uzslējām arī savu telti, kad redzam 2 gaismiņas ar rūcošiem motoriem mums tuvojamies. Mērķtiecīgi pie mums. Gunčam stress (jo īsti jau telšot tur nedrīkst). Izrādās, tie ir tie paši kvadricikli. teicu, ka viņi pabrauca Tūjā mums garām. Viņi teica, ka varējām viņus nostopēt. eh, vajadzēja gan. :D Prasīja, cik tālu līdz Salacgrīvai un vai varēs izbraukt pa krastu.

Forši. Paika arī bija uz urrā, sarunas, ugunskurs, laime pilnīga. Ja neskaita to, ka tāpat ļoti auksti pie ta paša ugunskura. Vējinš iepūš. Kājām svilinoši, bet bodijam auksti. Nu nekas. Gan jau.
Taču pa nakti teltī pat bija karsti.

Auksti palika atkal tad, akd no telts bija jālien laukā, dzestrā rītā. Kaklā mezgls sametās un sākās krekšķis. Gan jau būs labi. :D

Nākamajā dienā gan bija pārgājiens. Gunčam atradās liekas strapītes - telti varēja pie somas piestiprināt, sākumā pie A somas, bet pēcāk pieteicos, ka var pie manas. Tas radīja manai nastai disbalansu - vilka baigi uz aizmuguri, bet neko darīt. Pārāk traki jau nebija un 1 dienu jau var tā.

Trakāk bija ar to, ka mani pārgājienu zābīši kā parasti mocīja labo īkšķi (labi, ka ne kreiso, kurš nesen tik ataudzis beidzot), kā rezultātā staigāju tā, ka berza arī tulznu uz papēža. Nebija baigi traki, bet naga pamatne riktīgi sāp. Kaut kas tur jāizdomā. nagi it kā bija nesen pgriezti, bet varbūt jāapgriež tā pa maksimumam, lai maz neliekas.

Samērā netālu pa ceļam satikām vēl pārējos, pēdējos pārgājiena dalībniekus. 2+2+2=6. Nu meitenes izvairījās nakšņot teltī rudenī. Bet bija forši. Miljons zvaigžņu viesnīca. :)

Pa ceļam visi paņēmām vēl 1 kešu. Viegls bija.

Kamēr gājām un arī pauzēs, kamēr ieturējāmies ar ekskluzīviem ēdieniem, no iesnām un klepus, var teikt, ne miņas. Kad beidzām pārgājienu Tūjā, tad atkal sākās.

Pārgājienu beidzām ar ieturēšanos krogā. Dažiem ekstrēmi ilgi bija jāgaida uz savām paikām. man šoreiz ne īpaši garšoja, bet visiem citiem bija ok. Citreiz arī ir bijis ok.

Forša diena, saulaina, pēcāk arī saldējošais vējš bija pazudis - ka iet palika pat karsti.
Tāpēc es saku - ja iz sūdīga jušana, bet iekšā pozitīvisms, tad nav, ko bremzēt, sēdēt mājās un cerēt, ka paliks labāk no zāļu rīšanas. Nē, nu, ja man būtu augsta temperatūra, es nedotos gan, bet iesnas un biški sūdīgāka jušana mani neattur. Pēc tam man palika tik arvien labāk un labāk.

Kad vēl cēloju, saņēmu atskaitē uz mobilo ziņu, ka pienāics uzaicinājums uz bezmaksas semināru, kas man ļoti interesē. Mācīšanās caur pieredzi. Nolēmu - tikko kā tikšu pie neta, pietiekšos. Kad pieteicos, saņēmu ziņu, ka 50 vietas ir aizpidlītas. Pieteicos rezervistos. Nu nekas- būs-būs, nebūs-nebūs.

Pēc laika tomēr man atsūta ziņu, ka uz Semināru brīvā dabā vietu skaits klonēts. I am in!

Tika izštukots, kad un kur man būt. Jātiek līdz viesu namam Brūveri pirmdienā līdz plkst 10.
Svētdiena pie Vilnīša. Saņēmu krietnu info devu par Indiju, izštukojām, ka viņam agri jādodas uz Rīgu. Pus7 jāizbrauc. Tas nozīmē, ka man būs ~2 h laika līdz semināram. No rīta Vilnīts mani aizveda līdz Turaidai, kur biļešu centrā cerīgi spīdēja gaisma, bet apsargs nebija tik laipns un neļāva man tur tusēt, tomēr uzprasījos uz kafijas izmānīšanu no automāta. Labi, ka man ir kafejnīču cukurs somā - nebija jādzer rūgta kafija (lasi - nebija jālej ārā).

Gāju vien ārā un domāju, ja pa ceļam neatradīšu kādu siltu vietu, kur iekšā tusēt, iešu vien uz tiem Brūveriem - varbūt, ak tur tomēr var dabūt tādā tumsā un agrumā kādu dzīvu dvēseli un siltas telpas. Dzestrums pamatīgs. Turpat Turaidā nočekoju kāpņu telpas daudzstāvenēm un jā - super - ir vaļā. Iegāju tur tusēt un darīt savas lietas (līdzi laptopu mugurenē paķēru). Attapos, kad jau bija pavēls. Sāku špagot uz Krimuldu. Apzimnājos, ka visticamāk - kavēšu, bet pofig. gan jau. :D Līdz nogriezienam uz Krimuldu nočāpoju, pēc tam sāku stopēt. Pirmā mašīna "jāslīcina", bet otrais buss... ir lūzumpunkta buss un, protams, ka viņi turpat, kur es. :D Cik labi... Atradās pat vietiņa man. Un pat geišas konču dabūju - kas var būt labāks par šādu komplektu?! :D Perfekts taimings arī. Tur uzreiz tēja, vārīta uz ugunskura., piereģistrēšanās un pasākums var sākties!

Pasākums bija foršs. Mācīšanās caur pieredzi - taisni man radīts. 8 dažādas grupas, tātd - 8 dažādas tēmas. Bija forši. tai grupā, kurā gribēju būt visvairāk, nesanāca, tomēr otrā prioritāte bija arī laba. Un tā bija tāds kā pārgājiens ar orientēšanās elementiem. 9 cilv sadalīti 2 komandās.

katrai karte ar 12 kontrolpunktiem, līdz kuriem jāaiziet pa taisnu līniju, nevis līkločiem. Katram k-p-tam citāds bonus punktu skaits. papilduzdevumi padarīja iešanu jautrāku un foršāku. Visai komandai (mēs 5atā) jāvienojas, kurp ies, uz kuru k-punktu, kādā veidā. Ir gps. Leišu, kurš mūs čakarēja pa vidu, ka 2 k-punktus paņēmām bez tā. Līdzi arī paika, 5 l ūdens bačoks un aptieciņa spainītī. Sākumā ceļš cauri brikšņiem, ka gāja lēni + vēl gps niķojās +vēl bija jāpiešaujas pie viņa. Brīzīem viņš rādīja, ka jāiet taisni, bet visu laiku tā līnija šuadījās aš pa 360 grādiem, līdz ar to maldinoši. Līdzi nopakaļus gāja kontrolieri, lai pārbaudītu, vai mēs daram visu pareizi un, lai uzdotu mums uzdevumus k-p-tos.

Vēlāk sāka iet raitāk. Tomēr nezinājām, kā iet otrai komandai.
papilduzdevumi ar bija jautri. principā tie kontrolieri nedrīsktēja runāt. 1 uzdevumā visai komandai bija jāatrodas vismaz 1,5 m virs zemes. Tā nu pietuvojāmies gravai, pār kuru pārkrituši koki, uz kura visi satupām. veca sieksta, principā - nedroša sieksta. tad nu kontrolieri sāka rādīt zīmes ar uzrakstiem, tādiem kā "STOP" un "vai nevajadzētu kaut ko pamainīt?" :D Bet beigu beigās pateica, ka nevar garantēt mūsu drošību šajos apstākļos. Nobildēja mūs un fiksi metāmies nost. Viena iebruka ar kāju, jo uzkāpa uz plānākas vietas. Bet viss beidzās labi.

Vēl citur arī Māris teica, ka šitās bildes netiks publicētas. :D citādi viņiem "bumbas" piešūs. :D Cita uzdevuma izpildē tika uztaisītas šūpoles uz karstām pēdām. Mums bija 1 pusis komandā, kuram bija virve līdzi un kurš šito rajonu bija diezgan staigājis. Bija arī džentlemnis - palīdzēja visām meitenēm šķēršļus pārvarēt.

Bet viena kontrolpunkta sasniegšanai pat pārnesa 2 zeķubikšainas meitenes pāri ūdenim. Jo k-punkts bija uz salas. Pārējās - bridām basām kājām... uiiii... man bija stresiņš - jo saslimt atļauties nedrīkstu 4 dienas pirms lidošanas uz tālām zemēm.
Pēdās skudru armija rīkoja revolūciju pēc tam, bet Māris iedeva vēl papildus zeķes, ko uzvilkt uz samitrinātām zeķēm. Kartona zīmes noderēja par paklājiņiem. Nu es taču esmu salīga. Man karstā dušā salst, kur nu vēl ledainā ūdenī. brrr. (bet pēc šī bridiena ne miņas no saaukstēšanās, ne kā). Varbūt tas bija labi - norūdīja pēdas, lika asinīm kā metro dzīties pa dzīslām.

Pa lielam noslēgumā bija labs kāpiens kalna - dažām no komandas galīgi nebija viegli. Man ar to puisi ātrumā un visumā sapasēja. Pie pēdējā uzdevuma izpildīšana, komanda vienprātīgi izdomāja, ka vairāk punktus nemēģinās ņemt, jo laika nav tik daudz. Otra komanda ieradās ar 7 minūšu nokavēšanos un dabūja 7 punktus mīnusā. Līdz ar ko - mēs uzvarējām.

Ar komandu paveicās. Komandas sadalījās pilnīgi uz dullo - neviens nevienu nepazina. Sākumā bija mazliet, mazliet diskusijas un nevienprātība, bet ar laiku mēs pavisam sākām liedēties kopā, katrs uzdevums k-punktos arī liedēja mūs kopā, lomas sadalījās pilnīgi dabiski, katrs kaut ko pa savam ieguldīja, lēmumi tika pieņemti arī pilnīgi brīvi, bez domstarpībām. Vārdu sakot - beigās, kad komandas vadītāji-kontrolieri veica kopīgu mutisku kopsavilkumu, teica, ka jūtas vīlušies - nebija kašķu. :D Jo taisni tas parasti tā kā rada augsni attīstībai - parāda vājās vietas.

Bet šai gadījumā es teiktu, ka bija pa ideālo - vismaz pēc manām sajūtām, šoreiz bija mācīšanās caur prieku, ne caur ciešanu ceļu (kašķa). Tas ir pats foršākais - centos sevī mainīt to, kas parasti iet negludi. laikam izdevās. Kur jutu, tur tomēr uzspiedu uz savu viedokli un man izrādījās arī taisnība.
Beigās arī visi tā forši parunājāmies.

Labs pasākums un perfekti pavadīta diena. kamēr gājām, auksti arī nebija. Sākām salt, kad atgriezāmies "nometnē".