Pirmajā dienā, manā sapnī bija avārija uz tilta - saskrējās mašīnas visā tilta garumā un apkārt mētājās līķi. Otrajā dienā sapnī man blakus gulēja vecs cilvēks, un manās rokās bija ierīce, kas rādīja viņa temperatūru. Tā kritās, jo viņš sāka mirt, un es skatījos, kā viņš mirst, tad pēkšņi temperatūra uzleca ļoti augstu un atkal zemu, un viņš drudzī mētājās, izkrita no gultas un nomira, un sāka atdzist. Es gāju uz otru istabu paslēpties, bet tikmēr līķis atmodās un meklēja mani. Bet šodien es sapņoju, ka visa pasaule nomirst, t.i., zemeslode iet uz iznīcības pusi. Tas bija kaut kāds melnais caurums vai citi kosmosa brīnumi. Būtība bija tāda, ka visi uzsprāgst kopā ar Zemi un sadeg. Šoreiz miru arī es, bija tā nolemtības sajūta, ka tu neko nevari darīt, pat ja gribi. Citas lietas tu iespaido, piemēram, ja uz tevi šauj vai sit nost, bet, ja visa Zeme tuvojas galam, tad ir citādāk.