Šīvakara saruna bija par saviem cilvēkiem, visādiem shitiem, negribēšanu kaut ko sliktu ieraudzīt.
Viņa ielēja man un sev balzāmu.
Es iedomājos, ka jāsāk dzīvot taupīgi.
Viņa teica, ka mani mīl.
Viņa uzaicināja mani ciemos.
Es kādreiz varētu aiziet (sen neesmu bijusi un jaunās grīdas neesmu redzējusi).
Viņa aizgāja. Es paliku. Un sapratu, ka viņā esmu iemīlējusies.
Pēc darba, kad pelēkie pienākumi ielīduši mapēs, plauktos, C diskos. Kad apkopēja aizslaucījusi dienas putekļus. Kad sargs jau samiegojies. Kad nezvana vairs neviens telefons. Tad cilvēks parādās. Atnāk cilvēks. Un atzīstas.
Savi cilvēki sāk dejot.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: