Es tevi uz ielas vēl satikt gribu. Tu nāktu man pretī. Vai panāktu mani. Vai var būt tu brauktu garām. Un krustojumā pie luksafora. Man mazliet trīcētu balss. Es runātu visādus niekus. Un smietos. Un pieskartos degunam, kaklam. Un smejoties atmestu galvu.
Mēs ietu dzert vīnu. Vai varbūt tēju. Viss atkarīgs no diennakts laika. Un tad. Es tevi pie sevis neaicinātu. Bet tu varētu teikt, ka gribi mani pavadīt. Es droši vien ļautu. Tad teiktu, ka ārā tik auksts vai tik karsts (viss atkarīgs no gadalaika) un aicinātu tevi iekšā sasildīties vai atpūsties. Tu piekristu (viss atkarīgs no taviem plāniem un nedēļas dienas). Bet visticamāk tu piekristu. Tad apsēstos tu uz dīvāna. Es gribētu vārīt tēju. Vai ieliet sulu. Tu pienāktu klāt no muguras. Un aiztaisītu man acis. Es iesmietos. Tu pagrieztu mani pret sevi. Un tad tavas lūpas. Un tad mēs droši vien mīlētos. Zini, jā. Mēs droši vien mīlētos daudz. Uz pūkainā paklāja pie kamīna. Vai var būt uz lielā galda. Uz palodzes. Gultā. Uz grīdas. Vienalga. Un tālāk gan es nezinu. Negribu domāt. Tālāk jau atkal tā burvība būtu zudusi. Un es justos kā viena no. Un tomēr neko nenožēlotu, ja nu vienīgi laiku. Un to bišķīti no sevis, ko tev būtu atdevusi.
Un atkal es uzvilktu ikdienu. Un saņemtu matus pelēkā bizē kā garās naktis. Un ietu, lai atkal uz ielas satiktu tevi.

Bet var būt tu māki tā, lai burvība nezūd? Tu varētu parādīt brīnumu? Tu varētu, gribētu? Ticētu?