Nosalusi. Tik ļoti, ka jau vienalga. Un tad pamanu tos restotos logus. Pie paša trotuāra. Apakšā. Režģi. Smalki režģi priekšā. Un lielāki. Brūnpelēki. Pieputējuši. Un slimas acis skatās. Cauri režģim. Slimi ķermeņi un prāti. Man gribas ātrāk mājās. Siltumā. Un gaismā. Kur tīrs. Manis pašas. Viss. Slimas rokas ķeras pie pārsalušajām kājā. Un nu jau vairs pat paiet nevaru. Un tikai soļi no muguras pamodina. Aizdzen. Soļi. Vienmuļi, čaukstoši soļi. Es pagriežos. Un slims ķermenis aiz muguras soļo. Ej garām, ej garām. Un es ciešāk savelku dūres. Un negribīgi paiet garām. Tagad es piemērojos viņa ritmam. Viņa soļiem. Un eju no muguras. Es eju no muguras. Un uzdzenu šausmas. Viņš ieiet veikalā. Es sāku steigties. Steigties. Steigties. Līdz saprotu, ka nav jau vairs kur...