Pēkšņi iedomājos par atbildību, ko uzņemos rakstot savu dienasgrāmatu. Un pārgāja vēlēšanās kaut ko rakstīt.
"Citi taču lasa. Un vēl pie tam daži no tiem citiem mani pat pazīst. Un kā nu viņi tagad visu par mani."

Bet es jau pati par sevi neko. Un secinājumi, ko jūs izdarāt, droši vien ir pilnīgi aplami (ja jūs vispār mēģinat kaut ko secināt). Tāpēc labāk neizdariet nekādus secinājumus (ārprātīga valodas konstrukcija "izdarīt secinājumus" Mans stilistikas skolotājs būtu ārprāta. Viņa skolniece kaut ko šitādu raksta). Nāksies sasodīti kļūdīties. Un tad, satiekoties uz ielas stūra sasodīti mazajā Rīgā, būs pārsteigums. Droši vien jau ka. Patīkams? Par to vēl valdība lems.