Sniegs pa jumtiem dejo valsi. Un es lūdzu (par tevi). Es domāju (par tevi). Padomju laika pilsētai katrs savā galā. Sadodamies rokās. Un paklusējam. Uz loga palika miklums no elpas. Dīvānā mani mati. Uz ādas telefona nospiedums. Un pagaist, izgaist. Bet ir lietas kas paliek un nepāriet. Sniegs kāpj debesīs.
Šorīt pamodos ar tavu smaržu uz ādas. Tā nebija tava. Tā bija cita. Un matos. Un atkal jau svece izdegusi. Un dievkalpojums. Pa radio. Es gultā zem segas. Tu sniegā uz ielas. Kāds kafiju dzer. Kāds tēju. Es pārēdos, lai man ir slikti. Izeju sniegā. Noberztas tulznas. Asins zābakā salīst un pielīp. Nekā. Tikai padomju laika pilsēta. Spēļu pilsēta. Ieprogrammēti maršruti, cilvēki, domas. Jautājums.Atbilde.Jautājums.Atbilde. Zinu, kas sekos. Prieka nekāda. Un tomēr. Viena. Un brīva. Un pilna ar prieku.
Melnas rozes uz galda. Un baltas. Ūdens ir beidzies. Lai rozes novīst.

Sapnī viņš atnāca (tomēr). Un teica, ka negrib mani redzēt. Vismaz ne tagad. Vienīgais, ko viņš lūdza, lai nerādos viņam acīs. Es teicu - no manis nevar izbēgt. Es esmu. Es varu paslēpties. Un kā vienmēr - ar ēnām spēlēties. Elpot un neelpot. Nevaru nedzīvot. Spēlēt paslēpes ēnas pusē. Un izlikties neesam. Nebūšu.