Uz pasaules ir vieta magnolijām, baobabiem un rododendriem.

Man būs savs dārzs. Pie mājas. Un tur es rosīšos. Es tur dzīvošos. Man tik ļoti, tik ļoti gribas atkla puķu dārzā rosīties. Pavasarī, kad upmalas krūmos putni dzied. Lakstīgala ievājā. Un strazdi. Iemetušies ābeles galotnē. Un švilpj no visa spēka. Melni strazdi, baltas ābeles. Tad ar lāpstu ierakties zemē, kas tikko modusies. Apvelt uz otru pusi un ar pirkstiem sadrupināt. Un sliekas tad neizpratnē brīnās. Un vabolītes skrien. Bet smaržo. Kā tāda tikko modusies zeme smaržo! Visi sapņi izsmaržo uz āru. Visas klusās ziemas domas izsmaržo pavasara debesīs.
Un kā tāda modusies upe runā! Stāsta un čalo, un smejas, un tērgā.

Bet vasaras otrā pusē - tad pieklust. Zeme un ūdens ieklausās. Savā sirdī. Un savos bērnos. Un ieskatās debesīm acīs. Un īsi pirms iemigšanas. Īsi pirms pašas aizmigšanas pajautā: "Izturēsim? Līdz pavasarim izturēsim?" Un debesis piemiedz ar aci. "Izturēsiet!"